|
[24. Apr 2024|00:07] |
pēdējā laikā atkal visai regulāri, mēģinot uzlikt modinātāju, atveru kalkulatora lietotni |
|
|
starptautiski kolēģīši |
[23. Apr 2024|10:57] |
thinging about dissabilities |
|
|
|
[22. Apr 2024|23:36] |
Draugi, kā latviski efektīvi pateikt to take things at face value? |
|
|
|
[21. Apr 2024|22:41] |
[ | Mūzika |
| | Evgeny Grinko - Jane Maryam | ] | Jo zobens nonēsā savu apvalku, Un dvēsele izdeldē krūtis Un sirdij jāapstājas, lai elpotu
----------------------------------------
So, we'll go no more a roving So late into the night, Though the heart be still as loving, And the moon be still as bright.
For the sword outwears its sheath, And the soul wears out the breast, And the heart must pause to breathe, And love itself have rest.
Though the night was made for loving, And the day returns too soon, Yet we'll go no more a roving By the light of the moon.
/Lord Byron |
|
|
|
[20. Apr 2024|19:37] |
Ar mani šodien uz ielas vēlējās iepazīties vīrietis vārdā Aleksejs. Prikoļna vigļiģiš. Pēc manas atbildes pārgāja uz latviešu valodu un teica, ka visiem tā esot jāzina. Tam es nevarēju nepiekrist. Aleksejam šodien bija bēda, ka izpircis savu telefonu no lombarda, bet nevarot atcerēties pin kodu. Es viņu mierināju, ka gan jau atcerēsies. Divus krustojumus vēlāk, noskaidrojis manu attiecību statusu, draudzīgi atvadījās. |
|
|
|
[19. Apr 2024|10:06] |
Es ilgu laiku heitoju Laiks paradīzei. Diezgan grūti gāja ar šo projektu, galvenokārt tāpēc, ka tēma visu laiku šķita neticami nepievilcīga un arī skaņas noformējuma forma kādu vēlējās režisore man kopumā arī nu tā. Un tad tur viss tas nac teātra vaibs utt. Es viņu jau biju ierindojis savu visbriesmīgāko mākslas notikumu topa 2. vietā aiz Gudrunas. Karoč kkādā brīdī sāku nožēlot, ka piekritu. Mazliet pa jokam un mazliet tomēr nē mēģināju atrunāt Inesi no nākšanas uz pirmizrādi, jo nekas labs tur negaida.
Vakar tad bija tā pirmizrāde un es tur tā sēdēju un skatījos un sapratu, ka esmu noslēdzis pamieru ar šo projektu. Jā, tēma joprojām neliekas superhot, bet skatoties nav paviršības sajūtas, kas, manuprāt, ir labi. Turklāt es tikai vakar aptvēru, ka tas ir teātris-teātris - tantēm un onkuļiem, nevis nvo teātra organizācijas radīts māksliniecisks trips kādā aizraujošā tēmā ar visādiem tehniskiem izaicinājumiem uz kuru nepērk biļetes (šis formāts, gan, mani valdzina vairāk joprojām). Man nav kauns. Izņēmu no ļaunā topa. Ļoti forša sajūta. Man ļoti pieauga respekts pret Endīni un man ļoti patīk Andra Kaļiņina scenogrāfijas un vispār patīk atrasties vienā projektā ar Andri. Un pēdējā brīdī nomainīt skatītāju muzonu bija right call. Vienīgais, kas man vakar nepatika, ka biju nepareizi kaut ko sakalkulējis ar pirmizrādes puķītēm un man pietrūka tieši vienai aktrisei, kura vakara gaitā izrādījās vienīgais cilvēks, kurš man pienāca klāt un tiešā tekstā pateica, ka viņai patīk kā tas viss skan. |
|
|
|
[18. Apr 2024|23:29] |
To My Duties
While I’ve been doing my job stone by stone, quill by quill, winter has passed, leaving empty places and dead rooms. I work on all the same. I really should replace all those things I’ve forgotten, fill the darkness with bread, inspire hope again.
The dust of the season, its harsh rain, are all I deserve: for myself I claim nothing more than all space and the right to work there, bearing witness to spring.
I must have something for everybody day by day and week by week, gifts of the blue variety or cool blossoms from the woods.
First thing in the morning, I’m going strong while others have sunk into sloth or lovemaking. I’m sweeping out my bell tower, polishing my tools and my heart.
I have enough dew to go around.
/Pablo Neruda from: ODES TO OPPOSITES |
|
|