| |
[Jan. 6th, 2019|01:25 pm] |
| [ | music |
| | Juno Reactor / Voyager 304 | ] |
Par sapņiem, ja? Nē, nē, nebīstieties, šis nebūs kaut kāds vienkārši sapņa atstāsts, es gribu palamāties par kaut kādu jaunu tendenci, kas ieviesusies manā sapņošanas patternā.
Vei, gan jau, ka katram ir gadījies tā, ka liekas, ka pamosties, bet pēc tam izrādās, ka vienkārši nosapņoji, ka pamodies, vai ne?, es atceros tādas epizodes jau no senseniem laikiem. Tak kaut kad pagājušajā gadā šī lieta ne tikai kļuva regulāra, bet aizgāja kaut kādā absurdā līmenī, man vislaik ir gribējies šito pierakstīt, bet nekādi nesanāca.
Nē nu iedomājies – šitas ekstrēms kaut kad rudenī bija – tu guli, sapņo kaut kādu ierastu absurdu huiņu kā jau parasti, pamosties, viss kārtībā, tu esi savā gultā, blakus rātni guļ cīņubiedre, paskaties apkārt... a tur piepeši tiek ar troksni vērtas vaļā skārda durvis, jo gulta atrodas kaut kādā jobanā bleķa garāžā, blakus eļļas kannas un vēl visāda draza, kas jau parasti mētājas garāžās, attīstās kaut kāds tur sižets, un tu pamosties, un saproti, ka tas bija tikai sapnis, fuf, reku, viss ir labi, ierastā miga, blakus rātni guļ cīņubiedre, bet... paga, kāpēc mēs esam cīņubiedres dzīvoklī?, man likās, ka es biju Prāgā, tālāk attīstās kaut kāds sižets, tu pamosties, it kā viss ir kārtībā, bet... un šitā reizes septiņas vismaz, un kaut kādā brīdī tu jau sāc skaidri apjaust, ka esi sapnī - tā ir lieliska sajūta, starp citu, tā totālā visatļautība, jo tu zini, ka sapņo - bet pat nesanāk to prieku izbaudīt, jo tev vienkārši gribas nu jau pamosties pa īstam un realitātē, ko tu aktīvi centies darīt, un... fuf, beidzot izdodas. Un beidzot viss ir kārtībā. Uzmanīgi apskaties apkārt, un jā, tas ir tavs dzīvoklis, tiešām ir, Pelēkā Cūka pamana, ka es pamodies, un pieprasa nekavējošu pakasīšanu, atvieglojums ir vienkārši neaprakstāms.
Un tad tu ar acs kaktiņu pamani kaut ko kustamies koridorā, tikai totāli nav skaidrs, kas tas vispār varētu būt. Parādās viegla strjoma sajūta, tu pabīdi malā Pelēko Cūku, celies un aizdomīgi ej skatīties, kas tas bija. Izej koridorā, un tur piepeši ar jaudu sāk cirsties virtuves durvis, tā, it kā kāds viņas bez apstājas vērtu vaļā un cirstu ciet, tikai tur neviena nav, pilnīgi neviena, vienkārši tavā acu priekšā aktīvi cērtas durvis, tajā brīdī var apmēram uzzināt, kā izpaužas pirmsinfarkta stāvoklis, pārbīlis nav vārdos nododams, un tu tikai pēc laba brīža saproti, kas ir noticis, un pārņem totāls izmisums, ka tas nekad nebeigsies, un tu mēģini kliegt cīņubiedrei "Pamodini mani, lūdzu!", pat atceries, kādā valodā tas jādara, tu esi pie pilnas apziņas, tikai nespēj tikt ārā no šī elles loka, bet protams, ka aizmigušā stāvoklī iespējas kontrolēt rumpi ir samērā ierobežotas, un neko sakarīgu, kā vēlāk izrādās, tev nav sanācis pateikt, un tu sāc domāt, ka varbūt tas arī viss – tur ārā, realitātē, tu varbūt jau guli komā, un esi iesprūdis šajos nebeidzamajos sapņos uz dienām, mēnešiem, gadiem, kurš zina!
Un tad tu beidzot pamosties tajā AirBnB dzīvoklī, kur tobrīd tiešām fiziski atrodies, un kādu brīdi joprojām neesi līdz galam pārliecināts, vai atrodies realitātē, gaidi, no kuras puses piezagsies kārtējais ahtungs, bet nē, laikam tomēr tiešām pamodies, un gribi, lai kaut kas tāds nekad, nekad vairs neatkārtojas.
Bet ziniet, kas par nelaimi? Atkārtojas! Regulāri! Un mani pārņem bažas, ka ja tā turpināsies, es taču kaut kādā brīdī tiešām vairs nesapratīšu, nu vai neticēšu, kurā realitātē tad es īsti atrodos!
Dienās pamodos, paskatījos telefonā, secināju, ka ir pārāk agrs, lai celtos, vēl tur bija mesendžerī ziņa, par kuru nolēmu, ka izlasīšu un atbildēšu vēlāk, priecīgi aizmigu, jo tāpēc, ka var. Pamodos saprātīgākā laikā, piecēlos, uztaisīju kafiju, apsēdos pie komputātōra, atveru mesendžeri, nu tik atbildēšu beidzot, a tur nekādu jaunu ziņu nav. Paskatos telefonā - tur nav nekādu notifikāciju. Atveru sarunu, tur nav nevienas jaunas ziņas. Pajautāju respondentam – nop, nekas nav sūtīts.
*nopūta, žests* |
|
|