Protams, protams, tas bija skaidrs jau no paša sākuma, ka iet pēc giga uz Jiržikbāru ir no visiem viedokļiem visneracionālākā ideja, bet tieši tāpēc taču tā ir jādara, vai ne? Jau atkal pierādījās, ka īstā ballīte barčikā sākas brīdī, kad tiek izmesti pēdējie apmeklētāji un ārdurvis beidzot aizslēgtas, lai miers no viņiem nu jau. Jiržiku satikt vienmēr prieks, ar ko vēl lai risina augstvērtīgas sarunas par Jēzu, Bratislavu un visiem tiem alus dzerošajiem studentiem, kurus es, kā izrādās, tieši tovakar biju saaicinājis.

Ansamblis Kalle, savukārt, izrādījās pasaulē kautrīgākie un noslēgtākie cilvēki, kādi vispār jebkad ir kāpuši uz skatuves, viņiem nav ne mazākā priekšstata, kā komunicēt ar publiku, kā iesaistīt klātesošos notiekošajā, pat kā atvadīties pēc nospēlētā koncerta; viņi ir cilvēki, ar kuriem tik ļoti gribētos pasēdēt un sadzert Tāboras burgernīcā pēc tam, kad arī tur ir aizslēgtas durvis un izdalīti pelnutrauki, ir sajūta, ka tas būtu lielisks vakars labā sabiedrībā, kamēr būt uz skatuves, savukārt, viņi gluži vienkārši neprot. Bet, bet, bet, lūdzu nepārprotiet, brīdī, kad čuvaks no visas sirds hujārī savu ģitāru un zaja bezmaz asarām acīs kliedz mikrofonā, tev ir sajūta, ka tevi pašu tūlīt saraus gabalos un izsmērēs pa tās mazās koncerttelpas sienām, viņu neprasme taisīt šovu to visu padara īstāku un patiesāku, tas gigs bija katras sekundes vērts, uh, jūs pat nespējat iedomāties.

Izdevies tāds vakars, vārd'sakot, man vajadzēja to pierakstīt.