| |
[Sep. 17th, 2014|01:52 pm] |
| [ | music |
| | Emika / Wicked Game | ] |
Varbūt viss būtu beidzies labi, ja es nebūtu prasījis tās cigaretes.
Kad pārdevēja bija beigusi pīkstināt visus manus nedaudzskaitlīgos pirkumus (168 czk vērtībā), es, turot rokās 1000 kronu banknoti, palūdzu viņai divas paciņas cigarešu. Ar šo brīdi arī sākās notikumu attīstība.
Aizvērusi plauktiņu, šī pilsone, kura līdz tam man šķita tikai neglīta, man izsniedza: 2 paciņas cigarešu, 32 kronas un čeku.
Es, viegli apmulsis, turpināju stāvēt ar savu 1000 kronu banknoti rokās.
Pēc nelielas pauzes apmulsa arī viņa. Un sāka man pārmest par to, ka viņa nav nopīkstinājusi cigaretes. Un tad runāt kaut kādas nesakarības. Tad pieņemt negaidīti loģisku lēmumu par to, ka es varētu samaksāt par abām pirkuma daļām atsevišķi, un visa grāmatvedība sakristu.
Es piekritu šai, kā tajā brīdī šķita, saprātīgajai idejai un iedevu viņai jau minēto banknoti.
Aiz piepūles viegli šņākdama, viņa parakājās pa kasi un nokrāva manā priekšā 1832 kronas. "Nu un ko jūs man te iedevāt?", es jautāju. "A kas jums nepatīk?", viņa jautāja pretī. Uz sekundi es pat apsvēru iespēju visam piekrist, paņemt negaidīti nopelnīto summu un doties projām, bet tad viņas acīs jau otro reizi pāris minūšu laikā ieplaiksnījās attapības gaismiņa.
Un viņa sakrāmēja visu naudu atpakaļ atvilktnē, atspiedās pret tās vāku, saķēra galvu, un teica, ka grib mājās.
Es teicu, ka es gribu cigaretes.
Blakus kasē pārdevēja ieinteresēti grauza popkornu.
Tad viņa saņēmās. Nez kāpēc sāka pārlasīt čeku, lai uzzinātu, ka tas joprojām ir par 168 kronām. Beidzot izdeva tik, cik pienācās. Un bija gatava atvadīties, un man nupat jau nācās stipri saņemties, lai atgādinātu, ka man nav iebildumu samaksāt arī par tām nolāpītajām pīpēm.
Nezinu, vai karjera mazumtirdzniecībā šai kundzei bija pareizākā izvēle, patiesi nezinu. |
|
|