| |
[May. 19th, 2014|04:15 pm] |
| [ | music |
| | Apollo 440 / Christiane | ] |
Va tu re, kāda tā sučka māte daba tomēr paredzama. Aizbrauca cibiņi – tūristi, uzreiz arī ziema pārgāja, citādi murgskautkāds, kauns teikt, tak maija vidū až radiatorus atkal iekurbulējām, tā nav nekāda dzīve. Nu un tikko proletārietis nopriecājas par vasarīgu vasaru un gara acīm jau redz sevi picērijas pagalmiņā malkojot vēsu pivcīti, tā darba laika beigas mūs sveic ar respektējama paskata negaisa mākoņiem.
Nekas, nekas, a. god. māte daba, paņemšu negaidīti un spontāni vienu brīvdienu, tad tu redzēsi. Jo par taviem plāniem uz nedēļas nogali mums te ilūziju nemaz nav.
Nu jā, vot, paņemšu brīvdienu, un mēģināšu-ka atkal uz metāla bērīša uzkāpt. Tas, šķiet, būs jautrs ekspīrienss, ņemot vērā, ka, kā vakar noskaidrojās, tādu varoņdarbu, kā noklikāt ar kreiso īkšķi šķiltavas, es joprojām nevaru izveikt. Stulba tāda sajūta, nevari un viss. Nekas, a. god. māte daba, arī pie tā mēs strādājam. |
|
|