| |
[May. 10th, 2014|04:46 pm] |
Vakar kāpjam tādi vakarā pa trepēm lejā, a tur apakšējie kaimiņi, eņģelīšu famīlija, ij kinders viņiem viss tāds gaišs un saulains, ij papuks arī gaišs un saulains, līdzīgs Vecmeitu Rolim, ja kas, pasveicinām, kāpjam tālāk, dzirdu, kinders jautā, "Tēt', a uz kurieni viņi aizgāja?". Un tētuks atbild "Pastaigāties aizgāja".
Un sagribējās uzkāpt atpakaļ to vienu stāvu, brīdi paskatīties uz abiem, un tad teikt "Nē, bērniņ. Tētis tev sameloja. Mēs neejam pastaigāties, onkulis iet žostka dzert, aizliet acis un aizmirst šo nejēdzīgo pasauli, kurā jau ceturto dienu ir jāvirpo līdz pusnaktij visādi darbi, kuru pasūtītāji nekad nespēj normāli noformulēt, kas ir jādara; pasauli, kurā pacienti tupa aizmirst par mūsu rēķiniem, kā rezultātā kontā svilpo caurvējš, un vēl, bērniņ, - tu noteikti zini, ka ir tādi tēvoči, kam patīk citi tēvoči, nevis tantes - nu tad lūk, bērniņ, kaut kur Latvijā šādi tēvoči, šī vārda sliktā nozīmē, ir izdomājuši, ka jāvergo būs arī sestdien. Tā ka nē, bērniņ, onkulis neiet pastaigāties, onkulis iet tupa liet sevī alus kausiņus un nedomāt par šo nolāpīto dzīvi, līdz kurai agri vai vēlu nonāksi arī tu."
Uzsmaidīt abiem, iet tālāk.
Bet ne nu uzkāpu, ne nu paskatījos, ne nu pateicu, ne arī dzert aizgāju, jo visu minēto iemeslu dēļ. |
|
|