| |
[Oct. 13th, 2013|05:21 pm] |
| [ | music |
| | Theodor Bastard / Pustota | ] |
Kultūras vīkenda ietvaros devāmies uz buržuāzisko izklaides iestādi IMAX, lai aplūkotu k/f Gravity uz LIELA ekrāna.
Ziniet — es laikam gribu par to parunāt. Man šķiet, ka šī ir viena no ahujennākajām filmām, kādu man pēdējā laikā vispār ir nācies redzēt, pilnīgs ārthauss, taču ar tehnoloģijām un budžetu, par kuru visi šitie buņjueli ar visiem saviem angelopolusiem varētu tikai skaust; absolūti pašmērķīgs 3D, katrs kadrs, katra epizode tur ir tikai tāpēc, ka tā var. Sižeta tur gluži vienkārši nav, un tas ir nevis nicīgs secinājums, nē, sižeta tur principā patiesi nav, atšķirībā no visādiem avatariem, kur mums mēģināja stāstīt kaut kādu storiju, un mēs ļoti labi zinām, kas no tā sanāca. Tikai divi tēli, ar kuriem tev nav ne mazāko iespēju identificēties, viņu likteņi tev ir pilnīgi vienaldzīgi. Praktiski nekāda svarīga teksta, nekāda patosa, neviena plīvojoša ASV karoga, nekā, saprotiet, tur ir tikai vājprātīgi skaista, pilnīgi izcila, pašmērķīga estētika, vizuāla 3D histērija, klaustrofobija, augstumofobija, viegli murgaina skaņa un, kas pats svarīgākais, klusums. Ļoti, ļoti efektīvs klusums.
Manuprāt izcils kino.
Nē, mājās viņu nedrīkst skatīties, es ceru, ka uz DVD tas nekad netiks izdots. |
|
|