| |
[Jun. 24th, 2013|05:29 pm] |
| [ | mood |
| | Bernard 11 | ] |
| [ | music |
| | Picērija | ] |
Nesanāca kaut kā pastāstīt (jo es biju ārkārtīgi aizņemts ar garlaikotu nekā nedarīšanu), bet iepriekšējais pieticīgais izbrauciens ar bērīti veda akurāt pa pašu plūdu karnevāla jautrāko atrakcijas vietu - Vltavas un Berounkas sateku.
Kā tur tagad izskatās? Jauki un priecīgi, zālīte zaļo, veloceliņš nav cietis it nemaz... jaukajām piekrastes mājiņām mazliet apbružājušās fasādes. Līdz logiem tikai, jo viņas stāv pakalnā. Koku zaros karājas ūdenszāles, citu koku zari, matrači, soliņi, logu rāmji. Izgāzti žogi, apgāzti strādnieku namiņi un pāris automobīļi. Gandrīz katrā kokā ir kādi 5 maisiņi, cilvēki mīļie, nu nahrenam ir vajadzīgs tāds nenormāls kvantums maisiņu, ko?
Vārdsakot pamazām, protams, pie idilliskā skata pieradu, bet visu turpceļu galvā skanēja tikai tāds konstants "ojjjōōōōpt". Negribējās gan stāties pie katra pagrieziena, lai taisītu fotogrammas, da i viņās nenodot ne to noskaņu, ne aromātu.
Tagad Berounka protams tēlo mazu, idillisku upīti, bet ieskatoties kokā var redzēt, līdz kurienei zaros mēsli.
( ft )
OK, te labāk redzams. Nē, ne tikai lejā pa kreisi, bet arī augšā pa labi.
( ft )
Nav jāredz upe, lai pilnīgi precīzi noteiktu straumes virzienu.
( ft )
Visa šitā jautrība pie viena arī izčakarēja plānu B - piesēst zālītē, omulīgi aizpīpēt, izvilkt grāmatiņu, tas tomēr bija iecerēts kā nesteidzīgs plezīra izbrauciens. Apstājies, nokāp no veļika un pēc brītiņa sāc saprast, ka ož. Nu man tā šķiet, es nešaubos, ka pasaulē ir cilvēki, kas sajūsmināti ievelk nāsīs "upes aromātu", man šis aromāts diez ko glaimojošs neliekas, teikšu kā ir. Es noteikti būtu labāks un pareizāks latvietis, ja spētu ilgoties pēc jūras, skaitīt dienas, līdz atkal nokļūšu liedagā, guess what. Man tajā jūsu dzintarjūras liedagā diezko nemaz nepatīk. Tur parasti ož.
Labi, atvainojiet, aizrāvos. Pie apkārt valdošās miskastes pamazām, tātad, pieradu, tāpēc nākamā reize, kad atkal iepletās acis, bija ripinoties lejup no muļķīgi un neapdomīgi šturmētā kalna. Ceļš iet gar tādu samērā klinšainu nogāzi, uz kuru paskatoties kļuva absolūti uzskatāmi skaidrs, kāpēc sākoties plūdiem tika slēgti parki. Viss nosēts ar koku līķīšiem, daudzi vēl daļēji uz ceļa, apmales nolauztas, apmēram puse no viņām noteikti, ik pa brīdim akmeņu nogruvumi - visu lejupceļu mocīja pārdomas par to, kas būtu lielāka piesardzība - mazliet piebremzēt, kad spidometrs rāda jau pie 40 km/h, vai tomēr nebremzēt un pēc iespējas ātrāk tikt no turienes projām.
Šodien atvēru ziņas un optimistiski izlasīju, ka visos galvenajos dambjos tiek cītīgi nolaists ūdens, visu šo nedēļu līšot. Daudz. |
|
|