| Dodiet man lielu, lielu buldozeru... |
[Jun. 22nd, 2013|05:44 pm] |
Ko es tikko darīju? Es tikko desmit minūtes tupa sēdēju vannā, vienā rokā auksta duša, otrā ūdens pudele.
Ko es darīju pirms tam? Pirms tam biju aizpēries līdz servisam, savācis savu metāla bērīti un nolēmu izbraukt nelielā, nesteidzīgā plezīra braucienā. Kā jau pieņemts, gara acīm skatīju, kā pa upmalu, līksmi gavilēdams, aizmīšos līdz Dobřihovicei, piesēdīšu picērijā uz aukstu hoegaardenu, palasīšu grāmatiņu un tikpat priecīgā noskaņojumā došos mājās, baudīdams brīvdienu dvesmu.
Viss kādu laiku pat ritēja pēc plāna, līdz pie Černošices manu ceļu aizšķērsoja būdīga ugunsdzēsēju meitene un pavēstīja, ka tālāk braukt nedrīkstot. Jo Pasākums.
No tā brīža sākās viena nebeidzama neveiksmīgu lēmumu un to seku lavīna. Pirmā kļūda bija lepni nemeklēt apkārtceļu, bet apmest bērīti riņķī un doties pāri upei uz Zbraslavu. Jo Zbraslava tur ir kādi nieka 5 kilometri un no turienes es jau minos ar viegli aizvainotu "tā, ko, jau atpakaļ uz Prāgu?" Tālāk pa to viņu sātanisko ceļu braukt es negrasījos, jo tas sātaniskais ceļš ved uz apdzīvoto vietu ar ironisko nosaukumu Lejasbrezāni, tas nozīmē 4 kilometri tupa pret kalnu. Bez atelpas iespējām.
Un tad es ieraudzīju, ka no veloceļa atzarojas vēl viens, kā mērķis bija norādīts Točna lidosta. I kid you not, tur tā bija rakstīts. Točna lidosta. Un es sapratu, ka nedrīkst neapmeklēt vietu ar šādu nosaukumu, un runāja velns uz mana pleca skaļāk, kā eņģelis uz otra, un es tur arī nogriezos. Jo kā, nu kā es varēju zināt, ka Točna lidosta ir nolāpīta kalna galā, ko? Nokļuvu augšā, paskatījos uz vienīgo tur noparkoto lidmašīnu, paraustīju plecus un sāku domāt, ko tālāk. Tālāk izrādījās, ka turpat var tīri omulīgi un netālu aizbraukt uz tiem pašiem Lejasbrezāniem, lai viņi divreiz nolādēti, jo protams viņi ir mazliet augstāk, nekā Točna, nu un vēl es viņos apmaldījos, man sākumā likās, ka tur ir tikai 4 mājas un ciempadome, a tur...
Vārdsakot pēc laimes un labsajūtas pilniem 4 kilometriem lejup, es sapratu, ka man šai dienai piedzīvojumu pietiek un braukšu-ka es mājās. Turpat gar Vltavu pie tam, nevis gar Berounku, kā ierasts. Pret to brīdi es jau jutos patiešām noguris. Un tad es kaut kur nepamanīju vienu zīmi. Un tad vēlreiz pagriezos tur, kur nevajadzēja pagriezties. Un tad, 3 kilometrus vēlāk, man sāka parādīties visādas nelāgas aizdomas. Jo es ieraudzīju upi. Un Barandovas klinti. Otrā pusē, nekā viņām vajadzēja būt. Es jau 3 kilometrus biju tupa braucis atpakaļ, prom no Prāgas.
Labi, ka mani tajā brīdī neviens nedzirdēja.
Kāpēc es, laimīgi nokļuvis savā pusē, vēl izlēmu mīties arī otrā kalnā, augšup uz mājām, nevis vienkārši kāpt tramvajā — nezinu, man nav atbilžu uz šitādiem stulbiem jautājumiem.
Ļoti gribu alu. Skatos monitorā, bet rēgojas norasojusi pilsnera glāzīte.
Total Ascent: 868 m. Nu nahren šitādus plezīrus. |
|
|