| |
[Jun. 21st, 2013|02:52 am] |
Akdies', kā man patīk šitas brīdis, kad vēl nelīst, vēl pārāk nepūš, bet pērkons rūc praktiski nenoklustot, un zibeņo visapkārt, pie kam nevis kaut kā atblāzmojot, bet tad tur - tad te tā mērķtiecīgi šaujot pa zemi, nu un tad vienā brīdī saproti, ka viss, pietiek komfortabli sēdēt un pīpēt zālītē, ir īstais brīdis doties mājup, un aizverot ārdurvis dzirdi, ka laukā pamazām sākas visnotaļ vērienīgs pizģecs, kuru varēs vērot mājās, omulīgi malkojot beherovkas glāzīti.
Diskotēka, spoguļbumbas un bumsibum, un beidzot ir ko elpot! |
|
|
| |
[Jun. 21st, 2013|02:32 pm] |
| [ | mood |
| | Brauciet tak beidzot dzert!!! | ] |
| [ | music |
| | Emika / Primary Colours | ] |
Kad, šeit ieradies, nolēmu ieviest vietējo telefona numuru, es kaut kā negaidīti apjuku pie jautājuma "kādu numuriņu vēlēsieties?" Pirmie trīs cipari no operatora, atlikušie seši — pēc manas slimīgās fantāzijas.
Sanervozējos un izlēmu būt ārkārtīgi asprātīgs, iekabinot numurā savu dzimšanas datumu.
Problēma bija tāda, ka šāda ciparu kombinācija jau bija aizņemta, dēļ kā apjuku vēl vairāk un pēc vairāku milisekunžu izmisīgas domāšanas izlēmu, ka nekas slikts jau nenotiks, ja pēdējos gada ciparus nomainīs pret pirmajiem. Un 75 kļuva par 19, šāds numurs bija brīvs, urā.
Ar ko tas beidzās? Ar to, ka es nupat jau pilnīgi un galīgi vairs nespēju ar pirmo reizi un bez kļūdām nosaukt vai uzrakstīt savu personas kodu. |
|
|