| |
[May. 11th, 2013|09:53 pm] |
Nonācu pie secinājuma, ka nemīlu piektdienas. Jo piektdiena sākas ar kaut kādu vispārēju saasinājumu, visi uzskata, ka ja viņu megaideja netiks realizēta līdz nedēļas beigām, tad atlikušajai dzīves daļai, principā, nav jēgas. Un tad pienāk vakars, tu noslauki pēdējos izlietos sviedrus, omulīgi ielien vannā un jūties gatavs beidzot izvilkt savas miesas kaut kur civilizācijas un rekreācijas virzienā.
Gara acīm skati, kā ieriktēsies kādā omulīga krodziņa kaktā, malkosi patīkami rūgtu Bernardu un lasīsi līdzpaķerto grāmatiņu, aizmirsis par visām ikdienas rūpēm un raizēm.
Realitāte, savukārt, izskatās tāda, ka jiržikkrogs ir līdz ūkai pilns, orindžbārs ir līdz ūkai pilns, visi omulīgie krodziņi ir pilni ar dzīves svinētājiem, arī visi neomulīgie krodziņi ir pilni ar dzīves svinētājiem, un nekas cits tev neatliek, kā iesvempties vienīgajā brīvajā kaktiņā kaut kādā trokšņa un sūdīgas mūzikas pārņemtā dzirdītavā un pildīt sevi ar Pilzneri, klusībā sapņojot pievienoties brīvprātīgo ekspedīcijai uz Marsu.
Bet neko, tas paiet, pienāk sestdiena, un sestdienas ir kā radītas jaukam, omulīgam pasēdējienam pasaulē labākajā kompānijā iekš pasaulē labākās picērijas, pirms tam nez kāpēc nobrienoties līdz ausīm pa dubļiem un pļavām, un dzīve uzreiz sāk izskatīties par 48.2 procentpunktiem mazāk neciešama. |
|
|