Grābekļu karalis, rokturu pavēlnieks, nekā savādāk.

Lai izvēdinātu no galvas tur biezā slāni uzkrājušos hreņ, apāvu skrienamās tupeles un devos tās lietot, pie kam šoreiz secināju, ka skraidīt turp–atpakaļ pa vienu un to pašu ceļu nav košērs, tāpēc dosimies naksnīgā riksī caur Slivenec un Holyne, romantiski aplūkojot pilsētu no augšas un mazus, omulīgus miestiņus — no iekšpuses.

Priecīgi izspēros cauri pirmajam ciematam, bravūrīgi rikšodams pa galveno ielu, pārskrēju pāri šosejai un priecīgi devos tumsā, un tikai balta ceļazīme ar pārsvītrotu uzrakstu Praha iezvanīja galvā mazu, taču kaitinoši uzstājīgu zvaniņu. Atgādinājumu, ka pa šo ceļu nevar nokļūt Holynē, nevar, dārgais draugs, un šī ir trešā reize pāris gadu laikā, kad tu par to pārliecinies.

Mazliet sadugu, griezos riņķī, ar devīzi "zaudēt vairs nav ko" devos meklēt visādas jaunas un neatklātas takas.

Sevis attaisnošanai gan gribēju piezīmēt lūk ko: procesā biju ārkārtīgi aizņemts ar visnotaļ svarīgām pārdomām par to, ka labprāt ieviestu saimniecībā šitentās modīgās augmented reality brillītes. Sekot līdzi pulsam, asinsspiedienam un vidējam tempam?, jautās lasītājs. Nē, atbildēšu, nē, lasītāj, man nav ne mazākā priekšstata, kādam ir jābūt pulsam, ko nozīmē asinsspiediena skaitļi, nekas no tā visa mani nekad mūžā nav interesējis.

Brillītes būtu nepieciešamas tādēļ, lai procesā varētu figačīt Alķīmiķi (kas ir oficiāli visu laiku visaddiktīvākā spēlīte mūsu telefonos); pie viena, starp citu, varētu pilnīgi objektīvi monitorēt noguruma pakāpi pēc tā, cik aizvien stulbākus un absurdākus gājienus es tur izdaru.