| |
[Jun. 20th, 2012|05:33 pm] |
Pie pusdienas pauzes piepeši atcerējos par Sergeju un Irinu, viņi gan mani nepazīst, bet pie sestdienas, kamēr rehidrēju saules bagātināto organismu, nācās visos sīkumos iepazīties ar viņu problēmām. Piesēda, sākumā, kā parasti tādi Krievzemes tūristi, abi ap četrdesmit, Sergejs brillītēs, mazliet iesirms, rūpīgi sabāzis strīpaino kreklu uzvalka ūziņās, padlaikos izskatītos pēc ierindas inženiera, šobrīd, kā zināms, neko nevar saprast. Nekavējoties ņēmās visādi ap-ucināt, sabučot un visādi citādi izrādīt uzmanību Irinai, tīri glītai, zilā, viegli koķetīgā kleitiņā, izrādīja iniciatīvu, mēģinot sazināties ar apteksni tīrā krievu valodā, taču šī iniciatīva nekļuva populāra, un saziņu, lauzītā angļu valodā, uz sevi ņēma Irina.
Sākums ne ar ko neatšķīrās no klasiskas tūristu pārīša piesēšanas uz kādu veldzējošu "vī vōnt sam lokal bīr, van big van smōl", iespējams, ka arī Sergejs uzskatīja, ka šī būs vēl viena skaista diena viņa mūžā, taču nē, dārgais draugs, kaut kad tam bija jānotiek un tas notika tieši tad un tur.
Pārliecinošā intonācijā, kas neatstāj vietu šaubām, Irina paskaidroja, ka viņai šāda dzīve esot apnikusi. Viņa šos dažus gadus esot izturējusies ar sapratni, protams, bet šis ir īstais brīdis, lai Sergejs izlemtu, vai nu sieva, vai viņa. Jā, protams, visas šīs brīvdienas - tas ir jauki, Sergej, viņa saka, paldies par materiālo atbalstu, bet naudai, Sergej, nav nozīmes, saproti?, viņa tā vairs nespēj dzīvot.
Sergejs ķeras pie pirmā, loģiskā un atstrādātā trumpja, Irina!, viņš saka, jā, es pie tā strādāju, bet saproti - bērns, un triumfāli noskatās sarunas biedrē, šis bija pēdējais ar kaut nelielu pašapziņas devu apveltītais skatiens šīs diskusijas laikā, jo jā, dārgais draugs, domā, ko tu runā. "Un kā tad pagājušā vasara? Bērns visu vasaru pie vecmāmiņas un jūs visu vasaru, visu vasaru! dzīvojāt kopā!". Pārsteigts par šādu pavērsienu un ierastā sarunas patterna izjukšanu, Sergejs mēģina kaut ko ieminēties par dažiem ar Irinu kopā pavadītiem vīkendiem, taču uzzina, ka daži vīkendi visas vasaras garumā - tas nesniedz viņa pasijai nepieciešamo laimes sajūtu, te, starp citu, pievienojos Irinai, tiešām ne pārāk dāsni.
Sajutusi pārsvaru, Irina turpina strādāt ar smago artilēriju, viņa vēlas kopdzīvi, laimi, kopīgas lietas un nelietas, rītus un vakarus, vaitasnavpardaudz, Sergejam atliek strādāt aizsardzībā ar dažādiem triviāliem "tas nav tik vienkārši, tev nesaprast", utt, lieki minēt, ka viņa pozīcijas laukumā tas nekādi neuzlabo. Negaidītais uzbrukums ar "man bija jātaisa mājās remonts, tu jau nesaproti, kā tas ir!", tiek pavērsts pret viņu pašu, kur arī man nācās mentāli pieskaitīt Irai vēl vienu punktu, atvainojiet, remonts VIŅU mājās, oh please, ko tu ar to gribēji teikt?
Taču mūsu orators pamzām atgūstas, saņemot spēkus zem sava oponenta raidītajām lodēm, ievelk elpu un startē ar kombināciju "kurš te ir mužiks!?": "A ko tu no manis gribi!?", viņš te paceļ balsi, "ko man tagad darīt, tu gribi precēties, ja? To tu gribi, iet tagad sarakstīties?"
Īsu brīdi pārsvars ir otrā galdiņa pusē, bet brīdis ir pārāk īss, lai tiesneši to ieskaitītu, Irina pasmaida un saka "Ты решай! Es jau nezinu, ko tu gribi, izlem, Sergej, izlem!".
Laiski atgāžas omulīgajā KafijaKafijaKafija āra beņķītī, nez no kurienes izmakarē cigarešu paciņu un neticami mierīgi aizsmēķē.
Uz šo brīdi alutiņš ir beidzies, kaislības - nogurdinājušas, saule aizlīdusi aiz mākoņiem, un es dodos mājup, bet man šķiet, ka mača rezultāts ir izlemts. |
|
|