Nu vo, tā vienmēr. Gaidīju omulīgas brīvdienas — atnāca murgskautkāds, virpa kūp, konveijeri griežas, pasaules glābšana (jo ja kaut kas nebūs gatavs pirmajā pēcsvētku dienā, tā nekavējoties ies bojā) notiek ar pilnu jaudu.

Bet tad padomāju, ka nevietā būtu izsamist, jo mūsu tauta tomēr ir uz svētkiem un līksmību orientēta: skat, tūliņ tak maiji visādi ceturtie, tur līdz Jāņiem ar nav tālu, paspēs vēl dzīvi un svaigu gaisu pabaudīt. 'Ot pēc tam kaut kāda nekārtībiņa sākas gan, līdz pašam dziļam rudenim nebeidzama katorga; es uzskatu, ka ir pēdējais brīdis vismaz augustā vēl kādas oficiāli svinamas dienas ieviest. Kādu piemiņas dienu gan jau, visdrīzāk, lai proletariāts nevizinās pa kaut kādām apšaubāmām ārzemēm, bet smuki ar pirmajiem gaiļiem traušas sēru lenti karogā siet. Un tikai pēc tam ķeras sīvo strēbt.