| |
[Dec. 22nd, 2011|10:12 pm] |
| [ | mood |
| | Arī svētki reiz pāries | ] |
| [ | music |
| | Sigur Ros | ] |
Nē nu labi, labi, tagad es jau esmu viss ommmm un mierīgs kā mamuta līķis.
Bet labprāt svinīgi nosolītos nekad, nekad vairs neapmeklēt mazumtirdzniecības iestādes ar kodēto nosaukumu "veikals".
Šodien, kā jau var nojaust, nācās. Jo baltie, redziet, nāk. Gaišie.
Šopingliste, vārdsakot, ķeburainā rokrakstā savietojas 3 telefona ekrānos. Top skaidrs, ka preču loģistikai būs nepieciešami ratiņi. Es jums esmu teicis, ka vairāk par ratiņu stumšanu veikala tipa mazumtirdzniecības iestādēs es ienīstu tikai citus līdzcilvēkus, kas stumj ratiņus? Pēdējo reizi ko tādu tapu darījis kauč kādā aizvēsturē, kad tika gādāts visāda veida proviants jāninga vajadzībām, tā man šķiet.
Jā, anyway. Es esmu pārkāpis sev un saviem principiem, morāli gatavs jemt to drāšu murskuli uz riteņiem un pārvietoties pa ejām, nesteidzīgi traucējot sev un citiem. Tak pareizi, paaaareizi, lai tiktu pie tā drāšu murskuļa uz riteņiem, sākumā vajadzīga 10 kronu monētiņa, ar kuras palīdzību šamo atsvabināt no valgiem, citādi nekā. Nav, bļaķ, nu nav man 10 kronu monētiņas, man nevienas apaļas monētiņas kabatā vispār nav, nu un ko man tagad darīt?
A ko darīt, ko darīt, iztikt bez ratiņiem, stūķēt visu grozā, kamēr tas uzpūšas apaļš, kas nesagāja — to stiept padusē.
Veikals ir tā vieta, kurā es sajūtos patiesi bezpalīdzīgs. Vei, ir tāds triviāls un pasaulīgi banāls produkts kā raugs. Jā, jā, pats parastākais raugs, nu bet piekritīsi, lietotāj, tā nav gluži tāda prece, ko akurāt ikdienā sarūpētu, līdz ar ko nojausma par produkta atrašanās vietu ir samērā aptuvena. Kaut kur tur pie tās sienas, kur pieni-sviesti visādi, jā. Tā nu tu staigā gar to sienu. Vienreiz. Otrreiz. Trešo reizi. Saproti, ka nojausma tevi ir vīlusi, dodies izstaigāt pārējo veikalu. Saproti, ka nē, vienīgais variants ir minētā siena, staigā gar to ceturto reizi. Ceturtajā reizē, cita starpā, saproti, kāpēc pirmajās trīs nekas nesanāca — no rauga palikušas pāri tikai cenu lapiņas, pats produkts ir pa tīro izpirkts.
Tāpēc raugu tu meklē citā bodē. Kur viss ir izkārtots līdzīgi, bet mazliet savādāk. Staigā gar stendu vienu reizi. Otru reizi. Trešo.
Dzērvenes izrītas. Visas. Tāda sajūta, ka cilvēki nav zinājuši, ko vēl varētu tādu aprijamu uz svētkiem nopirkt, viss ir, viss, ir, āāāāāā, ko vēl lai apēd!?, viņi savā starpā sarunājas, un tad viens padomā, ka o!, dzērvenes tak!. Un izpērk nafig, lai nav.
Majonēze, cik noprotu, atzīta par kaitīgāku, kā visas cigaretes un kokaīni kopā ņemti, no apgrozības, izskatās, vispār izņemta.
Cieti atrast, tas vispār pizģec kaut kāds, detaļās neiedziļināšos, paliksim pie tā, ka tā arī neatradu.
'Ot, un tā nu tu tur stāvi tās nolāpītās bodes pašā vidū, ar jau minēto sarakstu uz trīs telefona ekrāniem, grozu, pielādētu ar visādu figņu, prātā — produktiem, kurus vajadzētu atrast, bet par kuru lokāciju un izskatu tev ir tikai aptuvena nojausma, visriņķī kaut kādi cilvēku miljoni ar ratiem, piekrautiem līdz ūkai, visi bakstās, trobeli taisa, un jei bogu, sagribas nolikt to groziņu uz grīdas, pašam apsēsties blakus un raudāt.
Tāpēc tagad, lai relaksētos, atslīgšu beņķī un ieliešu glāzi ruma, aizkūpināšu cigāru taisīšu makecus 360 piespraudītēm. Lai kārtējās virpotavas korporatīvajā ballē varētu nomarķēt kinderus. Andrejam piespraudīti ar uzrakstu Andrejs. Elizabetei — ar uzrakstu Elizabete. Man nez kāpēc šķiet, ka pret to laiku, kad visi puņķutapas būs nomarķēti, lielākā daļa viesu jau posīsies mājās. |
|
|