Vakar šitāds te atgadījums bija. Apmeklējām visādus Rīgerparkus, kur, kā izrādās, visi bijuši, izņemot mani (nekārtībiņa!), dabasskati, hujomajo, nu labi, tas nav svarīgi. Mājupceļā, tātad, iestūrēju veikalā ar misiju iegādāties alu un kartupeļus.

Pajemu minētos produktus, dodos izsniegt pārdevējai kronas, nopriecājos, kāda negaidīta laime, ka pie kases neviena cilvēka rindā, bet tad attopos, ka esmu aizmirsis nosvērt tos nolāpītos tupeņus. A kad atgriezos pie kases — tur bija Viņi.

Jauks tāds, gaišs pāris, nu ar tādām sejām, kuru izteiksmes uzmanīgi balansē starp labsirdīgu un idiotisku. Viens kinders jau laists pasaulē un tup ratos, otrs vēl māmiņā, to var nepārprotami redzēt. Viņu pirkuma rati bija pietūcīti ar kaut kādu prātam netveramu produktu skaitu. Tas vēl nebūtu pats trakākais. Trakākais bija tas, ka viņi tos produktus nevis abrocīgi un žigli krāmēja uz lentas, bet gan apmēram tā, ka paņem šokolādīti. Noliek šokolādīti uz lentas, pārdevēja nopīkstina šokolādīti, viņi paņem nākamo šokolādīti.

Kurš sapratis dzīvi, tas nesteidzas.

Tad jogurtiņu. Zemeņu jogurtiņš. Bīp. Vēl viens zemeņu jogurtiņš. Bīp. Maza pauzīte, jo sīkajam puņkutapam deguns jānoslauka. Nākamais jogurtiņš. Bīp.

Nezinu, cik ilgi tas vilkās, bet kaut kādā brīdī tie rati bija izpakoti un viss šokolādīšu un jogurtiņu klāsts milzu kalnā - uz letes. Tajā brīdī jaunā māmiņa atcerējās, ka viņai trūkst vēl divu šokolādīšu. Un tā kā cilvēks stāvoklī nevar un nedrīkst ātri pārvietoties — rāmā solī devās pēc trūkstošā.

Tikpat rāmā solī pēc kāda laika atgriezās. Bīp. Bīp.

Tad laimīgais tēvs attapās, ka ir īstais brīdis sākt rakāties pa somu un meklēt naudas maku. Atrada. Samaksāja. Aizvēra. Ielika atpakaļ somā. Aizvēra somu. Noslaucīja sīkajam puņķutapam degunu.

Un TAD sāka visu to mantību pakot atpakaļ ratos.

Zemeņu jogurtiņš. Vēl viens zemeņu jogurtiņš. Nākamais jogurtiņš.

Un tādi, redz, vairojas. Genofonds izplatās. Strjomna.