| |
[Oct. 19th, 2010|10:53 pm] |
| [ | mood |
| | Pieēdies kā sivns | ] |
Šodien, pie svētkiem, pielikām rešiķeļno punktu ieilgušajai staigāšanai gar vietējo ķīnīzeru restorānu. Nu nekad īsti nebija pieticis drosmes ieiet tai dīvainajā namiņā.
Skats interjērā sagaidīja tieši tik frīkains, kā varēja gaidīt: used-to-be-balti galdauti, visas iespējamās virsmas nokarinātas ar visiem iespējamiem tradicionālā ķīnīzeru dizaina objektiem, es sēdēju ārkārtīgi uzmanīgi, lai nenodarītu skādi apmēram pusotru metru augstai Hui dinastijas vāzei vai kādam citam loriņam tuvākajā attālumā. Lai gan, protams, skaidrs, ka nekas tur nav īsts, viss no Ķīnas. Pīpēt dod, alu servē izsmalcinātajā formātā pudele un 0.3 graņonka.
Bet tas viss štrunts, pārtika izrādījās negaidīti pasakaina par klasiski ķīnīzerīgām cenām, no kā viņi paši dzīvo — netop īsti skaidrs, ja neskaita viedokli, ka šim interjeram piederētos maskētas aizmugures durvis, caur kurām var nokļūt pie pagrīdes blekdžeka un maukām.
Un paralēli pārtikai — iespēja ieklausīties skaņās, ko izdod mūsu saprāta brāļi no austrumiem. Vizuālā analīze pēc tam liecināja, ka, kamēr apteksne runā telefonā, kāds mazgā traukus, bet skaņas nepārprotami norādīja, ka aiz letes kāds omulīgi plunčājas vannā, kamēr zaiku piemeklējis tāds garlaikots, ievilcies orgasms.
Izcila vieta, vārdsakot, velti 3 gadus ignorēta. Noteikti jāapmeklē vēl. |
|
|