Eh, skarba tā proletārieša ikdiena tomēr. Vot nolēmām upurēt savus jau tā daudz cietušos rumpjus, izslēgt skaipus, aizvērt autlukus un turpmāko dienas gaitu veidot no promenādes ielejā, alutiņa pakalna krogā, planespotting kalna galā un tamlīdzīgām šaušalīgi nogurdinošām nodarbēm.

Tas ir fizisks darbs un un īsti sviedri, atšķirībā no pikseļu bīdīšanas un burtiņu spaidīšanas uz klaviatūras, jā! Sagaidu pelnītos līdzjūtības vārdus.

Ot ir tāda tēma kā iesprūšana liftā.

Te liriski atkāpšos — man lifti nepatīk vispār, es pie iespējas tajās šaitana kastēs nekāpju. Bet šoreiz ne par to.

Es te tā iedomājos, kā atkal jau kaut kādā augstceltnē pazudusi elektrība, lifts uz 20 minūtēm iestrēdzis, ziņās vēsta, ka viss beidzies labi. Skatītāja prātā ir romantiskas ainas, kurās liftā braukuši tikai vidējā līmeņa menedžeris un viņa padotā projektu vadītāja, vai arī kā tur ekskursijas vadītāja ar bērniem, kuri visi kliedz, bet brašais vidējā līmeņa menedžeris viņus nomierina, pastāsta par liftu drošības uzpariktēm un tad viņi atlikušo laiku risina atjautības uzdevumus. Nu tā kaut kā.

Bet nekad netiek izskatīts scenārijs, ka liftā atrodas gan tie jebanie bērni, gan ekskursijas vadītāja, gan smukā, blondā projvade, gan sasodītā uzņēmuma direktors. Un nabaga vidējā līmeņa menedžeris, kurš tajā šaitana kastē iekāpa steidzīgs, samākslotu smaidu sejā un domu "vēl minūte, tikai minūte, un es beidzot tikšu pamīzt...."