Uz balkona pīpādams, detektēju pa ielu kustošu objektu, kas, sīkāk inspicējot, izrādījās zaķis. Nu tāds, kurš maziņš, pelēks un garām ausīm, nevis blonds un garām kājām. Cēlais Lepus europaeus ļepatoja pa ielas vidu, mirkli pastāvēja uz gājēju pārejas un tad turpināja maršrutu, līdz pazuda tumsā.

Kas, jāteic, šķiet dīvaini. Spriežot pēc trajektorijas, lopiņš ir pirms brīža šķērsojis 4 joslu ielu ar samērā dzīvu traffiku, kas norāda uz zināmu mērķtiecību. Vienīgais tuvumā esošais punkts, kur pieejama diennakts alus un cigarešu tirdzniecība ir benzīntanks, ko dzīvnieks jau bija atstājis aiz muguras, tāpēc apsvērumu par liela mēroga pikniku kalnā ar skatu uz Vltavu var atmest. Nākas domāt, ka vecumam piezogoties, lopiņš ir nolēmis tomēr apmeklēt vectēva mājas pie līkā bērza. Lai konstatētu, ka divkājainie lohi ir tās nolīdzinājuši, aizbēruši un pa virsu uzcēluši piecstāveni.

Savairojušies bez gala un malas, miera nav. Trokšņo bez apstājas, piecūko visus kaktiņus, smirdina pie katras iespējas.

Ne jau zaķi, protams.