[ | music |
| | Goran Bregovic / Death | ] |
Kaut kā šodien, sēdot Kongresu pils zālē, izdevās priekš sevis līdz galam nodefinēt, kur tad slēpjas tas dzīvo koncertu šarms, kas liek maksāt salīdzinoši nejēdzīgas naudas, stumdīties caur līdzpilsoņu pūli, lai vēlreiz padzirdētu jau simtkārt dzirdētus skaņdarbus. Kam nu estētiskais baudījums, kāds cits — aktīvi visu pieraksta mazā blociņā un burkšķ par to, ka skaņa ne tāda, bet šitas, redz, astoņas zvaigznītes no četrpadsmit, tur visādi mēdz būt. Priekš sevis sapratu, ka katra santīma vērta ir tā sajūta, ka pasākums ir tieši man (nu jā, un vēl divtūkstoš tādiem pat egocentriķiem), ka tas notiek tikai šajā laika periodā un tikko beidzies, tas ir beidzies. Ne nopauzēt, ne pierakstīt. Un kaut kur fonā ik pa brīdim pavīd doma par to, cik labi būtu, ja varētu sajūtās vēl ar citiem padalīties, ka labprāt vismaz izstāstītu, kā ir, kā bija, bet tas gluži vienkārši nav iespējams un viss. Tāda ekskluzivitātes sajūta, nu tipa kā audience pie Prezidenta, piemēram, ar to vien starpību, ka audience pie Prezidenta varētu būt visnotaļ garlaicīgs mērpasākums. Tas jums nav ne kino, uz kuru kolēgam ieteikt aiziet vai paķert DVD nomā, ne varen jau nu skanīgs CD, ko kolēgam vienkārši noripināt šaitana Fraunhofera radītajā mp3 formātā. Padalīties gribās — bet nevar. Un iepūš.
Tāpēc nav pat īsti ko sakarīgu piebilst par pana Bregoviča un viņa Kāzu un bēru ansambeļa performanci. Tā nu nelāgi sagadījies, ka manis jau sen iecienīto skaņu mākslas dižgaru klātienē redzēt nācies tikai vienreiz — jau minētajā Karmenas uzvedumā. Un jāteic, ka audiovizuālais iestudējums kautri pienes papirosus, salīdzinot ar šo, kur jau redzētā pūtēju blice nupat komplektēta ar 12 stīdzeniekiem un vīru kori, šitentādiem sirmiem veterāniem, kam balsis pat bez papildaprīkojuma rautu nost jumtus kā augstvērtīga Kolumbijas ķīmija. Atspēlēts tika viss zelta fonds, sākot ar trallināmo «Maki Maki», turpinot ar dažnedažādiem «In the Deathcar» un «Ederlezi», līdz pat Arizonas Sapņu «Death», kas klātienē saldē asinsrites sistēmu vēl spējāk, kā austiņās klausoties.
Noskaņojums un emociju gamma зашкаливают. Principā ir pat parādījusies zināma ticība Skaistajam cilvēcē, kuru rīt gan jau sabojās pacienti, Ļoti Smieklīgie Pirmā Aprīļa raksti ziņu portālos un citas līdzpilsoņu izpausmes, dēļ kurām aizvien vairāk parādās vēlme emigrēt uz kaut kādu Indonēziju, nopirkt tur finiera būdu palmas pavēnī, ietaisīt kādu spirdzinošu dzērienu un sasliet kājas pret sauli, domās spēji un emocionāli sūtot visus mācīties. Ejjjjj diridididī — dadidadidāāā... |