šis ir mans templis, tam ir augsts slieksnis un aiz tā var redzēt citu tempļu vārtus

es apmeklēju vismaz 2-3 izrādes dienā, un ņemu līdzi vieglu pledu, kas palīdz pret kondicionieri vai citreiz var palikt zem dibena ērtākai sēdēšanai uz grīdas

reizēm no rīta vajag drusku atsperties, lai izvēlētos dzīvot šo dienu. reizēm ir vienkārši jāpasēž un jāpagaida, lai dienā ienāk kādas norādes zīmes.
šodien ienāca Krivades teksts: https://satori.lv/article/dazi-redzesanas-un-valodas-satiksanas-gadijumi
un man tad kļuva skaidrs, ka es nevis rakstīšu grantu, bet atšifrēšu interviju ar Plūdu māksliniekiem un tad braukšu uz templi.

Kad Nēgeli beidzot ir nokļuvis Japānā un pēc garā ceļojuma brauc vilcienā, viņš jūt, ka hierarhiski zemāk stāvošais japāņu pavadonis no viņa saspringti gaida sarunas pavedienu, bet Nēgeli galvā skan tikai "tō" – kamertonis, kam vajadzētu ievadīt sarunu, bet tā nenāk, rīklē ir tikai apēstās zivs, sojas un vasabi pēcgarša. Tipiski japāniskā garā šī gluži maznozīmīgā rindkopa, kas veltīta "tō", izsaka ļoti daudz uz romānā aprakstīto vēstures lielo pagriezienu fona. Precīzāk nekā jebkuras citas detaļas, varoņu biogrāfijas vai salīdzinājumi tā apraksta Rietumu un Austrumu kultūru satikšanos. Japāņu pieklājība, kas paredz neveiklo klusumu piepildīt ar bezjēdzīgu saviesīgu sarunu, sastopas ar eiropieša iekšupvērsto egocentrisko skatienu, kurš sevī neatrod neko vairāk par apēsto zivi.

iegremdējos ģermānija vannā ar vissvetākās franču zemes dubļiem, ar kuriem Marija veica brīnumus

solīts ka 20 min vanna = 20 min workouts
(sasodīti svilina)

Šī gada Kjoto festivāla goda viesis ir Michio Okada, kurš ikdienā rada vājus robotus. Robotus, kuri neko nemāk un kuri tevī rada vēlmi viņiem palīdzēt.

pagodas mani interesē tikai tik daudz ka orientieri, lai atcerētos, kur noparkoju velo

Eižens šorīt paprasīja atsūtīt kādu tautas dziesmu par veļiem.

es kādu laiku padzīvošu namiņā aiz tempļa starp zivju tirgotavām, kimono letēm un nūdeļu bodēm, kas aizņēmušas agrākās geišu istabas. darba telpas man tika ieradītas simtgadīga skolā, kam čīkst grīda, uz tāfeles vēl ir krīta lupatas pēdas un nosūbējušajās sienās skan bērnu raudas.

Alesasandro Sciarroni tikko teica, ka viņš atdzīvināja polka chinata (kas ir ļoti prasīga, akrobatiskaa deja)- kad tev ir jātiek galā ar grūtībām, bet tev ir partneris, kuram skatīties acīs un uzsmaidīt, nogurumu izdodas pārvērst baudā.

Cette même masculinité qui érotise la violence
Cette même masculinité qui butte des PD
Qui bousille les vies trans
Cette même masculinité qui viole les gouines pour les corriger
Cette même masculinité qui décroche des mâchoires
Qui casse des arcades qui traite d'enculé
Cette même masculinité qui jouit dans ses attributs
Qui se distribue des Césars
Qui tient des ministères
Qui s'excuse de peu
Cette même masculinité
Qui écrit des bouquins pour s’autocélébrer
Qui euphémise ses crimes
Et jouit tranquillement de la liberté d’importuner
Cette même masculinité qui se moque des trop maigres des trop petits des trop doux des trop tendres des trop grands des trop gros
De ceux qui ne veulent pas se battre de ceux qui ne veulent pas la win de celleux qui brouillent le nuancier des couleurs prédigérées
Cette même masculinité qui donne à papa la tronçonneuse à maman l'artichaut
Cette même masculinité qui fait que maman parle et que papa se tait
Que maman range quand papa joue à la Play
Que papa protège et que maman attend
Que maman pleure et que papa tient

Turpinājums-Pieaugšana ir afigenna filma

Survival nīderlandieša lekcijas laikā iegooglēju "Despicable me 4 seansi"

wider notion of a smooth city is not MY problem, Renē

es ēdu Tasmānijas medu

“dry your tears
to improve your aim,”

mamma vai tu zini kāpēc ir dzīve?
tāpēc lai ir forši un mēs justos tādi dzīvi


kādi cilvēki sākas uz M burta?
Muļķi!

Festivāls notiek jau divdesmito reizi, un šogad mēs īpaši vēlamies pievērsties attiecībām starp mākslinieku, skatītāju un mākslas darbu – kopīgi ielūkojoties Doriana Greja spogulī, kas “atspoguļo nevis dzīvi, bet to, kurš tajā spoguļojas”. Mēs vēlamies aicināt skatītāju atmest pasīva vērotāja lomu un ļaut sev piedzīvot pasauli caur otra pieredzi – vai tas būtu putns, gliemis, kūdras purvā nogrimis sapnis, sencis, spals vai kaimiņš aiz sienas, kura dzīvē klausāmies kā mūzikā. Lai festivāls kļūst par vietu, kur nejauši svešinieki kaut uz vienu vakaru top par galveno lomu tēlotājiem, ir gatavi dalīties priekā un iet kopā cauri grūtībām – arī vissmagākajos brīžos, kuros nāve nostājas cieši blakus dzīvei.
Varbūt šis ir piemērots brīdis, kad aizdomāties par to, kā un kāpēc eksistējam šajā pasaulē. Apzināties, ka visi esam savstarpēji saistīti un ka spēles noteikumus iespējams mainīt – ielūdzot vidū tos, kuri bijuši perifērijā, izceļot sabiedrības apspiesto grupu stāstu un pieprasot vienlīdzību. Atklāt deju kā valodu, kurā paust vēlmi pēc tuvības un dot savu piekrišanu. Meklēt piedzīvojumus arī ikdienā un censties atbildēt sev – vai mana sabiedriskā dzīve atspoguļo manu iekšējo būtību? Mēs ielūdzam skatītāju festivāla gaitā uzlūkot mākslu kā nerimstošu procesu, kas veido un veidojas attiecībās ar vietu, laiku un apkārtējiem. Domājot par nākotni, aicinām iztēloties jaunu pasaules kārtību un sākt to radīt jau šodien. Vai arī vienkārši atnākt. Dažreiz ar to vien pietiek, lai notiktu pārmaiņas un varētu teikt – šī ir mana mīļākā diena!

~izmēziet grīdu tā lai laistās un tad dabūsiet savus gorila tag apdeitus~

un dabūja arī - cyber monkey skinu, jaunas brilles un šurikenu