..to domu galvā es notvēru..

ir forši skriet lietū un nevis krēslainās noskaņās, bet tāpēc, ka vari aizskriet līdz tiltam un tad pa ceļu līdz centram un nav jādomā par vietējo pacanu uzbāzību, un pa ceļam forši Tevi var no ligzdas aplūrēt stārķis, kas gan nav tik forši kā ezis uz ceļa, kas bija pagājušo reiz, kad skrēju apli+tilts. Un pēc tam vienmēr ir forši iet dušā, bet šodien es izdomāju,ka ir forši ietīties arī dvielī un tādai spēlēt klavieres. :D muhaha (lielākā šodienas muhaha gan ir izkrekotais twilight ). bet nu jā brīvība otaņķos nākusi reizē ar vijas ievietošanu slimnīcā,manu skolas neapmeklēšanu šodien, pelmeņu cepšanu foršajā mērcē cepeškrāsnī un vijas izstabas tīrīšanu, kā arī iepriekšejās dienas vērandas izaicinājuma-savākšanu. ģeniāli.

Ģeniāli, protams bija arī nedēļas nogale Viļņā - Te zē, bet man baigais slinkums un gribētos, lai kāds cits uzraksta, jo vispār tagad būtu jāiet filazofēt x_X

 

un labā ziņa bija, kad atradu sprite reklāmas dziesmu 

Vakar no Dzelzs vilka konča nācu mājās ar ļoti dehidralizējušos ķermeni - 3kārtīgu sahāras tuksnesi mutē, par spīti tam, ka pirms iešanas prom aizgāju pat uz Rokkafeinīcas toleti, lai censtos izdzert visu pieejamo ūdeni, kas tek no izlietnes krāna), bet vismaz ieguvu kārtējo bildi ar Jurīti, viņa mediātoru ^_^ un pēc koncerta biju vēl slapjāka kā toreiz, kad koncertā Mārcītis aplēja mūs ar ūdeni. Bija jauki, arī fakts, kad rokkafē pirms tam visiem uzsauca pa sidra glāzei (hā, hā Baiba!)
Bet jā, šodien pēc tā komplektā nāca diezgan sāpošs sprands. Un vēl šodien galīgi jauka bija 2h garā mise grobiņā, pateicoties Mediņa krutajam sprediķiem. Tiešām diezgan ģeniāli! ^_^ Bet laikam uzrakstīt kko no tā būtu ļoti grūti.. Cik viegli mums ir aizslēgt sirdis? Atstāt visus prom, dzirdēt tikai ar ausīm. Jā, viegli ir pateikt Jēzum, lai jauki dzīvo savā baznīcā, tik nejaucas mūsu dzīvē, nelien sirdī muļķīgi, bet tā daram. Un atcerēties, ka Jēzus nepaietu garām, nenoignorētu to cilvēku, kam mēs paejam garām, uz kuru turam aizvainoju utt.
ai, nē. Tur vnk vajadzeja šodien būt.. :)

Tātad par godu Lieldienu svinēšanai pagrabstilā un daža laba Dāņu bērna Liepājnieku apciemošanai

tika savākta grupa "Pļavas ielas kantoris 2 07" kuri iesildījuši balsis pa ceļam (o-o-oo o-o-oo if jū laikīt zen jū šuda pūt a rīng õn īt..) lepni devās uz Strūklakas Pili, kur bija apņēmušies laust kaut kur indivīda izplatīto paziņojumu "Ja es Tur esmu, tad nav ballīte!" Pēc ziņām par viņu dejošanu, gāšanos, nikotīna aktīvo uzņemšanu kanālmalā un dažu indivīdu dejošanu uz galda piefonteina pagrabā varam spriest, ka tas viņiem arī izdevies Diemžēl secinam, ka pēc datiem par kāda cilvēka Henesija izdzeršanu ar 0,5 šnabja uzdzeramo, nezināmu iemeslu dēļ tālākā informācija par notikumiem mums nav, līdz kādam pusbrīdim, kad cilvēki devās uz savām nakts guļvietām, cik katrs spēdami.

Pasākums vispārīgi vērtēts pozitīvi, vienīgās problēmas ar ko saskārās dalībnieki bija nākošais rīts, kur apslēptu iemeslu dēļ šie cilvēki nebija pārak gatavi mēģinājumam 8nos no rīta, pārsteidza nesagatavojošos Sandri, Baiba staigajoša apenēs, pārējie vēl savādākos paskatos velkoties ārā no gūltam, jāatdzīst, ka Anna gan mēginājumā atteicās piedalīties, jo kā ziņo kāds avots "viņa uzskatīja, ka tur nav nevienas pietiekami jautras dziesmas, lai būtu tā vērts". Jāatdzīstās, kad vaicājot par šo incidentu pašai Annai viņa nebija spējīga ne informāciju apstiprināt, ne noiegt, pamatojoties uz pārak maz biezpiena lietošanas izraizsītiem atmiņas traucējumiem, viņa gan atceras, kā 10min pirms izbraukšanas cilvēki viņi notvēra tiko piecēlušos un aizvelkot uz vannas istabu parūpējās par matu izmazgāšanu - cik viegli, kad pašam nekas nav jādara!

Turpceļš uz Aizputi nebija pārāk patīkams, bet nonākot tur, jaunās baznīcas iesvētīšanas pasākumā ātri tika grupa pārformēta un ieguva jaunu nosaukumu lauku kapella "kaltējošais rīts", kur aktīvāko dalību ņēma Ieva, Baiba, Nauris <-- pārējie atbalstīja viņus vairāk morāli, rūpējoties par tējas termosa tukšošanu, kad žagas guva virsroku. Visi viņi gan saņēma beigās gardās kūkas, un preicājās, jo līdz 15tiem nebija neko ēduši, tādē viņus pārņēma preiks, ieraugot, ka maizei un pastētei ir atlaides, un pēc dāsnā Līvas žesta devās šīs sastāvdaļas notiesāt Gēbeļtēva mašīnā.  

 

besī, kad ievietojot embed ciba nerāda video!



http://www.youtube.com/watch?v=LOESyEljmFE

Citreiz vajag vecos klipus, piemēram Eat You Alive, Bet kā es nebiju iedomājusies, ka P.O.D. ir kristīgā grupa?

Rīt atkal 5diena, diez Fonteinā būs vairāk cilveku kā vakar? ^_^

iedodiet amn ko zīmēt, ar kaķi un gitāru nepietiks ilgam laikam, tikai pļavenei.

un kaut ko vajag.

nezinu, pabeigts erferāts bioloģijā, iestājies pēdējais posms līdz vasaras brīvlaikam un gribas kko.
varbūt prom?
Varbūt Dina par to par daudz šodien runāja. Juans vietas, skati, cilvēki, laikapstākļi.
varbūt vajag?
Varbūt tikai gribas gulēt?
Zinu tikai to, ka uz krievu val. rīt netiksies iet, un jā filozofijai tomēr šo pusgad uzlikšu mīkstu, nezinu. nesaportu.

aizlasījos klaba "grupās" atradu labu bildi, žel, ka neļauj šeit ivnu iemest.. eh.

Un vispār ir beidzies gavēnis/klusais laiks, kas cilvēki ar jums noteik -kas noteik fonteinā?

Un vispār, kad es nesapņoju dīvainos sapnus, ko šonedēļ sanāca darīt dīvaini bieži, es iedomājos par lādiņiem.°
Kāpēc ir tādi cilvēki, pat nezinu vai viņus saukt par "plusiem", kam pievelt tikai mīnusi, tikai ja cilvēks tevi atgrūž, tad tikai ir intresanti, tikai, kamēr nav pieejams, Tev pievelk. Intresanta tāda deja, līdz brīdim kad otrs cilvēks tiek pieradināts, tad viņš vairs nav mīnuss, tad nav intresanti.
vai tiešām tur strādā magnētisma principi?
Brīžiem liekas, ka tas ir kas cits.
Eva aizsāka kkad sarunu par sevi un vispār, kas ir tas iemesls, kas cilvēkam vienmēr pamudina(tāda sajūta, ka pat liek) vienkārši visus "atraidīt" - neiznu, drīzāk liek izvēlēties atteikties no kopējas nākotnes ar citu cilvēku, vai pieļaut kko tādu. Varbūt, tas parada, ka kkādā ziņā cilvēks vel nav nostabilizējies uz savas prata-emociju salas? domā, ka nenosargas kko?
labi, es vienkāŗsi domāju par to, kurš ir tas iemesls, kas cilvēkiem liek atteikties? Visās tēmās. Nerunājot par cilvēkiem, kas noteikti iekristu un pat pacenstos ar pašiedvesmu īstenot jebkuras attiecības ar katru, kurš iepatīkas, līdz cilvēkiem, kuri pie brīža, uzreiz taisa U veida pagriezienu. Bet man tik daudz neintresētu pat cilvēku savstarpējie dīvainumi, cik varbūt, kāpēc mums vēljoprojām ir tik daudz bērnības sapņu? viņiem jau vajadzeja izbeigties. Nevis pazust, bet būt jau atķeksētiem pie lielā dzīves sarakstu sienas ar sarkanu ķeksi "Izdarīts".
Padomā. Ko Tu vēlējies?
Un ko Tu tagad dari?
Saņemies!
[If you never trie, you never know, what you are.. <- fona tieši skan tagd Coldplay Fix you]
Būs muļķīgi, ja savi bērnības sapņi būs jāatceras tikai kā sapņi, lielajā nopietno cilvēku pasaulē >_<
Es zinu.
Tāpēc, ka Tu vari. Ja Tev reiz dzīve ir devusi iemesls dzimt kādam sapnim, tas nozīmē, ka viņai ir iespēja Tev sniegt visu, lai Tu to īstenotu.. Tu esi par kūtru, lai paņemtu?

* neglaba garšīgas kondžas somā,kur citi var tikt klāt.
* ja trešdienā ar Baibu dotos nodot asinis, tad ta diena būtu brīva, tad varētu veikt nosūtījumu Līvai, lai ierodas šo dienu pavadīt ar mums, un tad varetu vakarā uz fonteinu aiziet pabaudīt otrā stāva mākslu. .:D
* Un vipār - pēkšņā doma misē - cik bieži mēs mīlam cilvēku, nevis iemīlamies iemīlēšanās sajūtā? Sarežģīts jautājums, (jo mūsu neirozes un cilvēku neapzinātās pašsmadzeņu izskalošanas vienmēr iestāsta mums viskautko).. bet nu - ne šoreiz. Runa tīri garīgi, lai arī tobrīd tā doma iešāvas savādāk galvā, uzreiz tad padomāju, vai nav arī šeit-baznīcā? Visi protams, mēdz runāt, ka ticība nevar būt balstīta tikai uz emocijām (to musm parasti stāsta, kad apzināmies, ka nejūtam Dievu..) Bet vai vispār mūsu mīlestība pret Viņu nav tāda neizteikta, vispārīga, emocionāla.. nu tada nenoturīga?
Zinu, zinu, savu mazliet mīlestības "brīnumainības "pastāvēšanai emociju līmenī nepārak ticu, bet ja jau mēs vienā brīdī apzināmies, ka tā beigās/tā pamata ir tikai cilvēka dziļa cieņa pret otra personību, un gatavība ielikt pūles/censties - ar otru veidot attiecības.
tad kāpēc mēs ta nevarētu? Cik bieži mēs tā reāli apzināmies, ka piem. šis cilvēkdēls ir reāli pelnījis mūsu cieņu, ko augstāk, pateicību, augstāk mīlestību, deļ ta, kā rīkojās. nezinu. nemāku paskaidrot. laikam jau visas domas, pārdomas balstās uz "izdzīvoto sajūtu bāzes". Bet kaut kā bija svarīgi pašai, nevis tāda pliekanā ticība/mīlestība un visa ta visapkārt pēdējās dienās sludināta manta, bet tāds reāls pamats, kāpēc. bija aizmirsts kadreiz apzinātais, veidot ar Viņu attiecības kā ar jebkuru citu.
Un vispār Baiba varētu iekopēt to sadaļu no skrūšņores vēstulēm, ali gan man ziņoja, ka man jābūt 2 tādām grāmatam. būs jāveic izrakumi ... :D

Un vispār šodien biaj jauki spelēt misi "kalnos", tikai sapratu, ka atkal gribu pie mašīnas stūres, bet ne visu tiesību apsēstību, bet vnk ar baltajām un tik mačīt pa lauku ceļiem.. eh
, nu labi to peilikšu klāt pie paveicamajām lietam (vismaz tās baltās) - kkur blakus tam "latgalītes ritenim", tunelim (ko gan pēc 3dienas asinsnodošanas varētu sākt īstenot), un protams jānolec, jāizlec, bet pēc sēdēšanas pie Artūra Tv māsu dzimšanas dienā atcerējos veco sapni par tetuvējumu. Bāc, kāpēc neizdarīt tas stūlbās lietas, ko kkad ir gribējies? Nozīmi tetuvējumam zinu, tagad tik bilde jāatrod :D

Un vispār ģeniālākā leildienu diena bija lielā 6diena, visi cilvēki aizelsušies saulainā dienā skrien un likvidē lielos balķu, zaru un dēļu krajumus, lai opis nesaprot kas noticis un arta tiek pie savas dobes. nezinu kkāda vienotība.
Un MAN GALĪGI PATĪK CIRSDT MALKU :D

un jauki šodien, pasēdot ar Mētru, cepjot gaļu un trenkājot Džimi, dzirdet, ka mamma saka, ka viņas pesimisms pazudis pēdējās dienās. paldies vitamīna b špricēm, vai tam, ka mēs visi bijām kopa :D

(:

Smaidiet ļautiņi, lai arī .. neesmu, jau optimistotajs, lai mācētu ko tagad saulainu skaidrot, bet gan jau pats izdomāsi iemeslu, īpaši šijā saulainajā laikā, kāpēc ir vērts pasmaidīt.. ja tev nesanāk - tad tiešām ir kāda problema!

"mūsu vecāmāte ir mātes māte. pirms atnācām dzīvot pie viņas, mēs nezinajām, ka mūsu mātei ir māte.
mēs viņu saucam par vecomāti.
ļaudis viņu sauc par raganu
viņa mūs sauc par kuces bērniem."

Terēze zin kādas grāmatas man dāvināt :D (smuks vāks, jeb kā viņa teica - vnk izlasīja aizmugures aprakstu un eidomājas, ka man varētu patikt.. [Dvīņu brāļu Klausa un Lūkasa pasaules galvenie balsti ir mīlestība un vientulība, īstenība un meli, pieradināšana un zaudējums. Viņu "Lielā Burtnīca" ir skarbs vēstījums par cilvēka dabu un viņa vietu destruktīvā un nežēlīgā pasaulē.] )
tur ir viss, sākot ar zooafīlismu, homoseksuālismu, pedofīliju parasto, pedofīliju pa gejisko, diezgan daudz sadomazohisms, kroplu meiteni (kur ietilpst gan tā zoofīlija, pedofīlija, kā arī prostitūcija).. es jau teicu, ka tas vnk ir stāšts par 2puisīšiem, kas ir aizvesti dzīvot pie omas?

(..)
Ēdot Vecāmāte saka:
-Jūs sapratāt. Jumts un ēdiens ir jānopelna.
Mēs sakām:
-Ne jau tā. Darbs ir riebīgs, neko nedarot, skatīties, ka kāds strādā, ir vēl riebīgāk, it sevišķi, ja to dara vecs cilvēks.
Vecmāte ķiķina:
-Kuces bērni! Jūs gribat teikt, ka jums palika manis žēl?
-Nē, Vecomāt! Mums tikai bija kauns no sevis. (..)

ehhh, Fosīlo kurinamo tēma lielos apjomos, rīt jābrauc uz Rīgu, jāņem līdzi angleni pamācīties, lai arī baigi derētu kādu no tiem 7-8 paradiem nokārtot, nū, vispār jau derētu visus viņus 4 dienu laikā nokārtot! (nerunājot par neattestēto filozofiju).
Jā, gaidu tevi pavasara brīvdienas, lai varu jau jaunos sadotos darbus macīt augšā.
Jādara jau būtu daudz kas, tikai nedaras, skola neapmeklējās :D un ļoti gribas nodot asinis. ehh. brīvdienas. jāpagaida.

Negribu skolu, gribu ģitaru, klavieres, zīmēt, rūfiņu činīt aukšā, gulēt (vienā vienīgā saulainā 7dienā) smukā grāvjmala, kur visa nokaltusī zāle, pukojošas vilkvālītes, ielūzis koks un čerkstošas Nokia austiņas ausīs, kas cenšas šeit uztvert kādu rādiostaciju.
ehh.

un vispār visu zināšanai, man tā tēlošana tajā luga par kalna kāpšanu tiešam liekas pastūlba, vai drīzāk manas pārspīlētās sejas izteiksmes x_X.

interesanti. mazgājot traukus var daudz ko izdomāt, piemēram, ka vajag!
Jā, tik tiešām, lai gan daudz par to biju domājusi un arī diezgan reāli, tomēr tieši tagad šī doma salikās tik svarīga!
Vajag braukt un Vajag prom! Saprotiet, būt iemestam kkur pilnīgi citur, nē, izvēlēties ieiet pilnīgi jaunā vidē, laukā, cilvēkos, pilnīgi nekādu ielikumu, viss sākas no nulles punkta, vienīgais ko vari ir kāpt augstāk. Ir tikai tas, ko līdz tam laikam esi spējis iegūldīt pats sevī un nekas vairāk! Jā! Ir, protams, daudz jauku cilvēku ko nebūtu tik viegli atstāt.. bet, vai tad vēl man gadītos tāda iespēja to kādreiz izdarīt, pamēģināt - kā tas būtu? Tā ideja tomēr ir bijusi tik ilgi.
Bet varbūt ir pienācis laiks vairs tai nebut idejai, bet gan Mērķim? Varbūt plānam? Lēmumam? Savādi noteikti tas būtu, bet varbūt tieši to man vajag!
Tikai paņemt līdzi labas grāmatas , ģitāru un gan jau izdzīvotu!

Ehh, varbūt patiešām būtu jāparunā ar mātīti, protams, tam nav vajadzības, bet butu intresanti uzzināt, ko viņa par to domātu.

Ehh!
Tad jau būtu 2 plāni :
#1 mazais: Rūfiņš vasarā;
#2 brīvprātīgais;


Ai, ko tik intresantās dienās ar grādīgu iesākumu un BEIDZOT sarīkoto Terēzes satikšanu (redzēsim kā man patiks "Lielā Burtnīca") neizdomāsi. Patika zvaigžņotās debesis nākot pa vakaru mājās, nepatika, kkas izjūtās, kad gāju. nezinu. Lai gan itkā ir jauki neko no ķīmijas neuzrakstīt un nopļāpāt, coldplay koncerta klipiņus skatoties.

Varbūt apātija ir uzsūtīts pārbaudījums manai vēlmei "sargāt savas gaismas durvis"? Nu ja tā, tad derētu zināt, ka man ir labs labais āķis! :D

uhū.
čirkoti čirkaini matiņi, rūtaina kleitiņa, skats visnotaļ piemīlīgs, 1. vieta 11.b klasei iekš "Dziedi Liepājai" un Evčika 19. gadadiena.
Jāiet sapucēt dzīvoklis ar lielu plakātu, uztaisīto kūku, jāpūš baloni, jāspēlē mēmais šovs un jāzīmē eva ar acīm ciet :D
Laižam dzīvē!?

uhū, savāktas sava īpašumā telefona austiņas, skriešana, duša - un tad dzīve liekas tīri jauka.
vismaz mazliet.
Un ja nav, tad uztaisīsim!
KO?
Jā, vajag. Mazliet cilvēkiem vajag maiguma/jaukuma skolas. Nē, nejau tizlās pieklājības, vai glāstu skolas, bet dvēseles maiguma.
Piekāst, piekāst to visu, kam izejam cauri, mācoties dzīvot. Piekāst tās rētas, ko atstāj. Es nezinu, bet vel šodien tieši ar Evu sēžot dīvānā, neiekurinātā pļavenes istabas haosa vidū zem segas runājamies. Par daudzko, par notikumiem, par cilvēkiem, par to vai mums rūp.
Un par kārtejo tēmu - cilvēki mācās (vai varbūt tā vienkārši ir pieņemts notikt) - Kļūst cietāki, neuzņēmīgaki pret emocijām, vēsāki. Varbūt pat ne vēsi, bet vienkārši mūsu dvēseles. Mēs neesam nosargājuši viņas gaismas vārtus.
Nepatīk redzēt puspieaugušos, kas neiegūlda vairs savās attiecības tik daudz, jo kādās ieguldīja sevi visu un pašaizsardzība, kas iedomājusies dēvēt sevi par pieredzi iestāsta - nav vērts. Negribas redzēt tik daudzus, kuriem vispār vairs nerūp savstarpējie strīdi, nealkst izlīgšanas, jo ir bijušas tik daudz skaidrošanās kādreiz, ka tam visam vairs nav vērtības. ehh, visskumjāk skatīties uz tiem cilvēkiem, kuri Tev dārgi, kurus uzglabā lādē vērtīgi, un redzēt, dzirdēt, kā viņi saka, ka jūt, kā viņi nolietojas, ka kļūst nesavaldīgāki, kā viņi pārstāj rūpēt, ka lēnām kkas izdziest no liesmas.

Nē.
Nedrīkst pieļaut. Liekas, ka vajag specvienību. Vajag glābt. Sāksim ar sevi.
Ės palūdzu pilnīgu sistēmas nograušanu un restartu. Tā pa nopietno. Ja kādreiz jau esam to lūguši, tad liekas, ka šoreiz tas atšķiras. Kā? Es nevēlos kko aizmirst, vai iztīrīt sirdi, lai panaktu ka tā ir tukša, aizmirst kādu sāpi vai skumjas.
Nē. Es gribu no jauna uzinstalēt visas programas, salikt tur iestatījumus un pārņemt vadību par to, kas šeit ir sainstelēts.
Nu lūdzu. Un tas vairs nav žēlums, sūdzēšanās vai nožela, šoriez tas ir savādāk, jo ta nav vēlme aizbēgt no kādām emocijām, tā ir klasificēta kā cīņa.
Jā, es redzu šo pārtapšanu par statujām, kad protams dzīvojam, bet daudz cietaki, nepieejamāki, kad mīlam, bet vairs ne ta kā jaunība pirmo reizi. Es to redzu, bet nesaku, ka ar to samierinos!
Vajag cīņu. Vajag labo cīņu - un varbūt šī ir mana!?!
Nosargāt, saglabāt, atklāt, iepazīt. Ir jātur cieši un jābūt gataviem cīnīties par to dvēseles trauslumu, bagātību, skaistuma un maiguma krāsainību kas bija un neļaut to notrulināt, uztvert nopietni, kad izvēlamies sargāt to, apzināties, kad apņemamies to stiprināt un atklāt citiem.  

Es nezinu vēl, kā tas notiks, cik ilgi to apzināšos. Bet pat, ja piemirstos, ka reiz aizsūtīts tur sargs, kas neļauj pa vārtiem ienākt Trulumam, kas soļo blakus Pieredzei un Mācībai, tas nenozīmē, ka viņa tur vairs nav. Man liekas, ka pietiek pat ar lēmumu, gatavību, apņemšanos kādu tur sūtīt, lai apzinātos šos vartus, lai apzinātos, ka paši varam paregulēt savus ciemiņus.


Zvaigznei ir mācība priekš tevis:
Spīdi, dvēsele, spīdi
Spīdi kā sardzene agra un vēla
Savas gaismas durvju priekša,
Nelaid, ak, nelaid tur tumsu iekšā!

Un galotnei arī ir mācība:
Slejies, dvēsele, slejies.
(aizmirsusies rindiņa :D)
Augstāk un augstāk tev tiekties
Lūsti, ja lauž, tik nebūs tev liekties.

Un oglei ir trešā mācība:
Dedzi, dvēsele, dedzi!
..


..ai, laikam tiešām pašai jāpiekrīt Terēzei teiktjam, ka atsevišķi džīvojot galīgi nelietoju pietiekami daudz biezpiena! Žēl, ka Raiņa druška nav skaipā, lai pajautātu rindiņas, bet gan jau ir gūgles tante tiem, kas vēlas

Intresanti, ieraugot komentāru kkad vecajās dienasgrāmatās, sanāca pašai tur un feini.lv iemest aci. Intresanti, kādreiz dzīvoju prāta mājiņa ar tīrākiem logiem pa kuriem lūkoties uz pasauli. Jauki jau vispār. Un rakstīju arī, katrā ziņā labāk vai nelabāk, bet pilnvērtīgāk noteikti. Vispār tovakar radās vēlme atkal kko uzrakstīt - iesākums kkāds jau runājot ar Dinu tapa. Tas skuķis iedvesmo, īpaši, kad jācenšas paskaidrot kāpēc mēs cilvēki esam tadi.

Nu viss, cilvēks kādam pieķeras,  īsajā versijā, ja lācītis bija parasts viss kārtība, viņš priecājās par sauli, mitro zāli silta pavasara rīta un visu pārējo, ja izdomāja mazā meitene ielikt jaunos apdeitus - lācītim bija rgabulis iekšā, pateicoties kuram tas varēja skanēt, tad tam izpletās caurums, kurš, lai arī grabulis pazudīs, tur paliks, tad lācim liekas, ka caurums jāaizpilda, .. [tas nav ievads, tas ir uzskējums cauri, lai nepiemirstas], bet vispār jā, varbūt gribas ko lietderīgu.

Varbūt tāpēc, ka šodien misē izdomāju, ka paldies Dievam lapas var salīmēt. Jā, tieši tā. Laikam jau būtu grūti saskaitīt cik lapas cilvēki nav saplēsuši, saraustījuši gabalos dusmu ietekmēs, vai skumjās lēnam iznīcinajuši, žēl, bet varbūt nē. Cik daudz no tām lapām bija ar viars nederīgu informāciju, atmiņām ko nevajag glabāt vai vienkārši pierakstītas pilnas. Ehh, katram kuram nav slinkums kko uzraksta. Uzraksta uz tevis, uz manis. Mēs jau paši esam savas dzīves lapas. Tikai atšķirība, cik katram ir liela dzēšgumija, kurš spēj nevajadzīgos skrebulējumus, ko lapas malā uzķēpājis kads cits izdzēst, kurš tos visus glabās, lidz bus galīgi pieskrebelēts ar citu domām un viedokļiem, ka nepietiks iveta savam?

Ko mēs varam zināt, neko. Tikai labi, ka musdienās ir skoči, vai līmes. Lapas plēš, iznīcina, sarausta, jā dažādi cilvēki rīkojas ar mūsu dvēselēm. Labi, ka ir līmes, varam pacensties un sevi salīmēt, tikai liekas, .. lapa protams vairs nebūs tāda, bet liekas, tas jau nebūs tas, kas traucēs.  Tagad leikas, ka katrā salīmejuma vieta ir rēta, rētas protams palīdz atcerēties un novērtēt utt., bet ir kāda cita lieta - liekas, ka rētas ir īstā vieta. Protams, īstā vieta, kur atrast iemeslu augt, bet liekas, ka arī īsta vieta, kur sākties infekcijai. Paskaties uz salīmējuma vietu un redzesi, ka ta nav gluda, nē, tur var, daudz, daudz vieglāk sāk pielipt dažādi putkeļi - (skumjas, noželas..), dažādi netīrumi (neuzticības cilvēkiem, aizslēgsanāš), un aiz tiem aizķeras nākošie lielākie putekļi, netīrumi, pameslas.

Cik savādi - rētas mūs daiļo, un rētas pūdē. Nav jau tik traki un sīkumos eniebraukšu, tik liekas, ka izejot lietām cauri vairs nekļūstam labāki, noteikti vairs neliekas, ka izejot kam smagam cauri kļūstam maigāki, spētu labak visu novērtēt.. Nē, tie labie rezultati ir tikai uz mirkli, tad talāk kļūstam vienkāŗsi cietaki, ciniskāki,  <- laikam jau izstradājas antivielas organismā pret tam baktērijām brūcē.Labi, labi, atliek tik izskalot brūci, caurumu. Izskalo pats ar savām dvēseles lāsēm, kas tik reizēm izlaužas. Bet atļauj tam izskalot un aizritēt, nevis palikt brūcē, tad tas tik palīdzēs pūt. Izskalo un tad sāksim domāt, ka nogludināt līmējuma vietu, lai nekas tur vairs nekrātos. Jēzu, esi tas balzāms, kas kurš kā reklāmās nogludina matu molekulas utt :D Joks, bet nē. Gribētos paskatīties uz cilvēkeim un redzet ka viņi kļūst maigāki, nevis dzirdet tekstus, bļin, es paskatos uz sevi gadu atpakaļ un jūtu, ka esmu kļuvusi maita.

Hello, kāpēc pēc visa cauri izietā liekas, ka dvēsele tagad vairs enbūtu tik verta, tik trausla un tapēc arī dārga, kā tā bija agrāk?

 

Bet vispār, šorīt pamožoties pie Artura pēc viņa 18gadu sagaidīšanas, sasmējāmies jauki par veco čebureku joku, tinnos svētdienā 11tos uz skolu x_X, sī, lai jsutos kā euroskolas dalībnieks :D un jā - lielākais ieguvums bija pusKILOGRAMS Haribo lācīšu sagaidot Ievu un mammu Liepājā pēc atgriešanās no Norvēģijas.

Cerams tie lāči ir zāles pret dvēseles ļaunināšanos. Don't want to! Aī vānt tū bī a nāis, hapij čīldrēn!

  

Tiku pie datora, centos, lasīju, iedziļinājos, rakstīju, meklēju bildi, pakāros [šis vārds attiecināms uz pašu datoru] un tad izdomāju, ka labāk tad beidzot iet gulēt. Un tā es ņēmu un aizbraucu uz Rīgu neveicu ierakstu. Varbūt kko atcerēšos, tik skaisti neuzrakstīšu, apvienošu. 1.daļa.

• Toreiz lasīju  

duujuukeer ierakstu par to, ka "tiešām nesaprotu, kapēc tie cilvēki, kas nav kristieši sen jau nav.." . Jā, atceros, ka toreiz rakstīju par to, ka viņa arī nav vienīgā, kas par to ir kādreiz aizdomājusies. Manuprāt, tas vienkārši ir tāpēc, ka mēs esam tadi savādāki (jā, Baiba, šeit ir domāts savādāki, ne citādaki), vai arī vnk Dievs paskatoties uz tādiem saprata, ka ar mums savādāk "nebūs labi" un tā, tam čalītim gudri darot, mums ir kristietība un mēs nedaram "negudri". Un sanāca, ka tas tikai pierādīja kkā tā viņa domu jēdzīgumu. Ai, īsais variants.  Vēl īsāks būtu bijis. Manuprat kristietība ir Dieva piešķirtas Placebo zāles pavisam savādiem. Vai viņu par to var vainot?

varbūt tā?

• Skatījos tai vakarā arī "Men In Trees" - lai arī Tv neskatos šo seriālu varētu sākt skatīties, vismaz katras sērijas beidzamās 5 minūtes, kad pasaka kko foršu. Tekstu par Gaisa pilīm nestastīšu, jo zinu, ka nesanāks, bet šis pēdējais arī bija labs - galvenā doma:

"Kad mēs esam mazi mums vienmēr māca - dalīties ar rotaļlietām, apēst visus dārzeņus un, ja Tev nav neko labu ko pateikt, tad nesaki neko. Tikai mēs reti kad tā pa īstam aizdomājamies, ka katru reizi, kad mēs kko noklusējam, lai itkā neaizskartu otra jūtas, mēs īstenība paši sev nolaupam iespēju šo cilvēku iepazīt mazliet labāk."

• Un trešā lieta, mazliet saprotama un rakstāma tikai sev (nu par atgādinājumu) ienāca prātā, kad ar Baibu bijām Franciskos Rīga uz superātro 27 minūšu Misi (vārds krossmise liktos atbilstošāks). Vispār jau viena lieta bija laba.

Laikam jau gandrīzām vienmēr tas, kas ienākot prāta, liek mums saprast, ka neko nesaprotam, ir labs. Žēl gan, ka to parasti vieglāk ir saprast un pieņemt, nekā kādam spēt to izskadrot. Mans pieņēmums? Nejautājiet par ko, teikšu, ka par visu, bet šoreiz iesāksim par tēmu "attiecības". Tātad mans uzskats - ārpus uzskata par tā visa biežo liekulību, bezjādzību, uzspēlētību, tad kādas citas domas apstakļos es to spēju iesprostos apstākļos, ka tas ir saostīšanās princips, ko savās intresēs virza uz priekšu māte daba, kuru pastiprina cilvēka paša lieliskā spēja sev izskalot smadzenes, savā ziņā iestastot sev sajūtas, neļaujot tām (visbiežāk jau sāpēm) aiziet prom, apspēlējot emocijas, savā ziņa nevēloties tās laist vaļā, jo cilvēciska ir tieksme ir pēc stipram - laikam jau jebkādām, tad tām atrodam kkādu vietu mūsu nosturī, ļaujam itkā tur padzīvot, līdz tas pielīp tik tālu, ka vairs nevaram vairs tik viegli to lipīgo vielu aizvākt.

Ak, cik bieži varu paradīt no malas situācijas pa fāzēm, kur sastāv no "intresants", "man viņs patīk", "'āāā, ēē, šis un tas".  Vispārinoši jau normāli, tikai viegli (īpaši, ja Tev stāsta šīs emocijas) redzēt atkārtojamies šādas vienādas situācijas, kad redzi kā viņa neapzinati sev pati iestāsta, ka šis cilvēks viņai patīk. Jā, redzu no cilvēkiem, mākam sev skalot smadzenes, bet, laikam jau paši apzinamies, ka to apstāties darīt īsti nespejam (nav runas par noteitku temu, bet vispār - viss, par ko esam pārliecinati, ir vienkārši mūsu pašu iestastījums sev). Bet runa jau nav par to.  Caur tam visam neesmu jau tik vispārinoši nosodoša. Apzinos, ka var veidot attiecības, noteikti jau pareizi  (vismaz normāliem cilvēkiem) butu teikt - vajag. Šīs pašas manas uztveres  ietverta ir ideja, ka to vajag, bet ta visa pamatā ir jābut cieņai. Cieņai? Jā, jo iemīlēšanai laikam jau īsti neticu (atcerēsimies manu teoriju par brainwash), un tas ir galvenā pamata, lai vēlētu tam cilvēkam visu labako, cienīt tā, ka starp cilvēku patiku visus šķirot vērtēt, Tu spēj iepazīt šo cilvēku un uz kastītes ar viņa vārdu sev dvēseles seifā atstāt uzrakstu "vērtīgs". Jā, tad, manuprat, cilvēki iegūldot savu gribasspēku var veidot attiecības, nedomājot, ka otrs ir perfekts (jo tā ir lielākā problēma - ja uzskatam kādu par perfektu mēs nevēlamies, lai viņš mainās, musm jau viņš patīk tāds kā ir, tātad savā ziņa nevēlam/nepalīdzam cilvēkam kustēties uz priekšu, attīstīties. Neder. Bet mēs cienam, kā cilvēcisku butni novērtējam tā, lai spētu dalīties ar savu smagās galvas saturu, zinot, ka nenospiedīs otru, tad var veidot un aiziet.

Sausi? Jā, varbūt jāatdzīst, ka emocijām tur īpaši vietu tur neatstaju. Nekas. Likās, laikam, tas man nozīmēja jau visu svarīgako, lai tās varētu saukt par attiecībām. Tikai ja cilvēki ir gatavi iegūldīt no savas puses.

Bet laikam jau tas nav tirgus, kur vari parādīt cik esi gatavs dot, gaidīt ko vienlīdzīgu pretī. Laikam jau tā nav banka, kur atliek ar vēlmi un spēju veikt ieguldījumus. Laikam, ja jau būtu tā, tad tur vairs nebūtu tas mazītiņais gadaliņš no bērnības dienu feju burvju puteklīša. Jā, sāku runāt par Misi. Tātad biju baznīca. Jauka, skaista, viss kārtībā. Teorētiksi attiecības ar Dievu jau esmu sakārtojusi, grēksudze bija utt. Žēl. Žēl tikai, ka kaut kā mazliet trūkst. Nav. Nav vēljoprojām tā izjustā ticība, sajūta, kuru pazaudēju. Nav. Un varbut pirmo reizi sapratu iemeslu (varbūtējo), kāpēc viņu man atņēma. Lai apzinātos. Lai apzinātos iespējams emociju nozīmi. Es varu ticēt Dievam, es varu vēlēties iegūldīt savās attiecībās ar Viņu, es varu apzināties ticības noteikumus, pamatus, ticēt tam, ka ticība ir nepieciešama, pamatota utt. Bet es nezinu vai spēju īsti ticēt ticībai, ja nav arī mazliet emocijas, neuzticos vai man ir spēju (liekas jau ka nē) veikt darbības, kuras zinu, ka vajadzetu veikt, tikai tāpēc, ka ir teorētisks pamats, apziņa. Laikam jau ilgstoši nē. Man laikam nepietiek ticēt ar prātu, man vajag arī ar sirdi. Protams, ir nepieciešamība citreiz atslēgt sirdi, lai pārbaudītu vai ar prātu maz ticam - vai nevadamies tikai aiz emocijām - bet atslēgt vienu pilnibā, nē, to laikam nevar. Attiecībās.., tas pats ir visur. Neviens nedrīkst vainot kādu, pat tikai sirdz dziļumos, ka nevēlējās izcīnīt cīņu. Bez emocijām nepavilks vezumu tapāt, kādā brīdī apstāsies. Un ja pazuda mazais puteklis, tad pazuda, tas nav uzdevums vai darbs, kur derēs mūsu pašu iegūldījumi vai darbs. Mūsu pašu ieguldījums un darbs protams ir neatsverami svarīgi, jebkura veida attiecībās, bet šeit nav banku noteikumi, cik saņemsi lielas uzvijas, procentus, šeit vispār nav nosacījumu, ka ko saņemsi pretī. ..tu nemaz nedrīksti neko ieguldīt, ja klusībā gaidi saņemt atpakaļ kaut pirmo iemaksu. Mūsu ieguldījumiem vienā brīdī nav nozīmes, pastāv brīvā griba, svarīgakais noteikums Nr.1. Cienīsim cita izvēli, lai to vairs nekad nenosodītu, cienīsim sevi, lai To sev nekad neatgādinātu, cienīsim dzīvi, Dieva lēmumus par savu dzīvi, lai ļautu tam aiziet pagātnē, kur ir to vieta. Darīsim to visu, lai iegūldītu kaut mazu nieciņu cerībā, ka arī kādu citu reizi kāds cienīs mūsu brīvās gribas pieņemto izvēli, bet atkal nemaz neiedomāsimies, ka varam to pieprasīt sagaidīt...

 

Ko Tu dotu, dotu, lai vēlreiz dzīvotu?
Vai labāk ar kājām pa priekšu
ātrāk, ātrāk, nākamajā līmenī iekšā?
Tā ir vai tā nav?
Starp visām atbildēm kā parasti
īstās atbildes nav
Bet tik un tā viss būs Tavā ziņā -
Iet pa straumei vai klausīties sirdsapziņā

Nav pasaules mazas,
Nav pasaules lielas,
Ir tikai mūsējā.

 

 

 

This Is My Life, Rated
Life:	6.5
Mind:	7
Body:	8.4
Spirit:	7.9
Friends/Family:	4.9
Love:	1.4
Finance:	4.8
Take the Rate My Life Quiz

ai, jāsašrubī dzīvoklis un jādodas uz Rīgu rīt ar māšeli :D

emmm. sasniegums šodien. pēc vairāk(laikam) kā 5mēnešiem aizgāju..
mhm. šodien, jutos pat laimīga - tāpat izskatījās arī lielākā daļa tie jampampiņi pie katedrāles (man prieks par viņiem).
Redzēsim vai man šī iekšējā savākšanās būs kas vairāk par saulaino dienu.
Vai maz spēju būt atkal savākta un vesela, atgriezties?

You Are a Brainy Girl!

Whether you're an official student or a casual learner, you enjoy hitting the books. You know a little bit about everything, and you're always dying to know more. For a guy to win your heart, he's got to share some of your intellectual interests. A awesome book collection of his own doesn't hurt either!

Your Intrapersonal Intelligence Score: 82%

Your Intrapersonal Intelligence is Very High You've spent a lot of time introspecting, and it's really paid off. You are comfortable with who you are, and you have a life philosophy that you are happy to live by. And you're always re-evaluating what you believe. Because you learn something new about yourself each day!

Your Friendship Style is Empathetic

You deeply care about each person you're friends with. For you, friendship is all about the personal connection. You tend to know everything about your friends' lives... and they know everything about yours. Your friends are your confidants. You are always there for your friends. You celebrate their successes and support them in their times of need. You are as loyal as they come. And you expect the same loyalty and understanding from your friends in return. You and another Empathetic Friend: Have a amazing friendship, when it works. You care for each other deeply, but you often end up with hurt feelings and drama. You and a Gregarious Friend: May have a bit of a one sided friendship. You adore your Social Friend, but you sometimes feel a bit neglected. You and an Independent Friend: Struggle a bit. You are very interested in your Independent Friend's life, but your friend often needs more space. You and a Philosophical Friend: Respect one another. You love to learn about your Philosophical Friend's brilliant ideas.

You Should Be an Artist

You are incredibly creative, spontaneous, and unique. No one can guess what you're going to do next, but it's usually something amazing. You can't deal with routine, rules, or structure. You're easily bored. As long as you are able to innovate and break the rules, you are extremely successful. You do best when you: - Can work by yourself - Can express your personality in your work You would also be a good journalist or actor.

Your Brain is Flexible

You have a tempered, reasonable way of thinking. You tend to take every new idea in, and meld it with your world view. For you, everything is always changing. Each moment is different. Your thinking process tends to be very natural - with no beginnings or endings.

ai, apnika :D

Tātad!
Atklāsme #1 - Vispār man patīk podziņa Random Quiz
#2 - pirms pāris dienam sapratu kā mani tracina cilvēki, kam viss ir jāsadala noteiktās kategorijās.. Nu ziniet ko! Mums visam ir jābūt sastādītam pēc prioritatēm. Smieklīgi ja tā padomājam, bieži vien cilvēki tā ir gatavi pat iedalīt citus cilvēkus. Smieklīgi vai Skumji - nezinu. Gluži kā sarakstu ar to, kuri saldumi garš labāk. Kāmõn! Vai cilvēkiem ir nepieciešams iedalīt nosaukumos "labākais" "tuvākais"? Vai tas ko maina? Jāuzskaita galvā ko kurš manā labā ir vairāk darījis, tad jāsastāda sarakstu, kurš ir labāks draugs? (Un pēc tam to sarakstu izmanto, lai? ) Vai varbūt tas atkarīgs, no neietekmējamiem faktoriem, tādiem kā - kurš bijis ilgāk, kuru tā agrāk esmu saucis?
Piedodiet, palaidu garām to, kurā vietā tam ir jēga? Vai pēc tā saraksta mēs spriedīsim cik daudz otram teikt, vai vinš ir tāds cilvēks kura vērts ir kko darīt. Laikam censties iedalīt cilvēkus šāda saraksta godpilnajās vietās ir tikpat bezjēdzīgi, kā pavadīt visu laiku kārtojot končas garšīgo lietu topā. Un piemirst, ka končas - visas - vnk ir domātas ēšanai. izbaudīšanai. Kāpēc cilvēkam sevi tā būtu jāčakarē? Izbaudi ..
#3 - nāca ļoti saistīti, bet vakardien. Kad dzimumdienu nepatikā, pie manām durvīm sāka dauzīties stūlbie stūlbeņi un paziņoja - ka mēs nesvinam manus 18, bet gan atzīmējam pēdējos nepilngadīgos ar 3 šampjiem. (Nu labi, par to, ka protams Vāveres ieradīsies jau iekšēji tāpat zināju un Artūrs jau ar nebija pārsteigums) Un vispārbija tīri smeiklīgi, kad prasot kāpēc tad nepaņēma kivi (bija mum viena kokteiļa doma) viņi atbildēja, ka bija jāizvēlas starp 2 šampjiem un kivi vai 3 šampjiem, protams, viņi paņema šampi. Teica, pasaki kādi ir Tavi draugi un pateiks, kas esi Tu :D
Un skriet 10minūtes pirms 22iem uz Dzērves ielas veikalu ar Evu bija tīri uzjautrinoši.
Un vakara iesākuma rezultātā mēs Artūram dzimenē dāvināsim kreklu ar alises bildes dekoltē un ar uzrakstu, manai meitenei kādreiz bija lielāki x_X :D

Bet godīgi sakot, pārsteigtāka biju, kad pie durvīm sāka kkas dauzīties un izdzirdēju galīgi nepārak atbilstošu krievu balsi - Dina, Agnese ar Inesi un Liene, smejošas, smaidīgas iegāžas pa durvīm, sakot, ka tiko gandrīzām ielauzās blakus mājā.
Un tajā pārstiguma brīdī par šiem cilvēkiem, vai tad, kad visi jefiņi pusnaktī dzied, tu saproti, ka par tādu #2 punktu cilvēkiem nemaz nevajadzētu nekad domāt! Mēs iedalam cilvēkus saraksta vietās, pamatojoties uz to, kā mūsu zemapziņa cenšas izdomāt - cik augsti mēs viņiem esam ielikti. Protams, arī īsti nedrīkst izrādīt nevienam to, cik viņi mums ir svarīgi, jo tā jau ir vājuma pazīme.
Ka mõn! :D
Mums nav jādomā, jāčakarējas vai ko. Mums vnk ir jāpaskatās uz to stūlbo cilvēku sejām, kas ir gatavi tevis dēļ kkur līst un paciestu dzimšanasdienu nemīlošu radību. Ehh, tad Tu saproti, ka tie ir cilvēki, kas Tev ir doti, un tā ir ģeniālākā dāvana,kas Tev tiek sniegta katru reizi, kad viņus satiec.

un svarīgākā - #4 - es neticēju, ka tas var notikt TIK ātri un ... Īstenībā, kad parasti to saka, mēs parasti neticībā nosmīnam. Bet atlika tikai paskatīties uz viņu - lai arī nelikās, ka tas būtu tāds vizuālais, kas mani piesaista.. bet tad atlika pirmo reizi pieskarties, lai es visu saprastu. Pirmo reizi tā pa īstam turēt savās rokās, lai saprastu, ka It's THE ONE!
Jā, es iemīlējos!
Tik skaista, balta un skan vienkārši ģeniāli.
Viņa - mana!

(;


Ps. Un biju neizpratē, kad par Kates telefonu man zvanīja Kalns un mēģināja mani pierunat, lai detalizēju kur Otanķos dzīvoju, lai viņš ar Lauri var abraukt man Kārļa dāvanu atdot :D
x_X
pasūtīju viņu = gan jau kkur fonteinā tiksimies-tad dāvanu ievākšu! :D arī kko tādu negaidīju :)

Dzīvo lai brīnītos un pārsteigtu citus! :D


(un ir jauki būt pazaudējušai telefonu, tad vari iedmāties, ka visi baigi sūta Tev apsveikumus ^_^ :D

Your Band Name is: The BBQ Tangerines

Time to rock!

Your Hippie Chick Name Is: Gardenia

Right on, sister!

You Would Do Most Things For Love

You are willing to go pretty far for love - but not far enough to compromise your core values. Love is a priority for you, and you'll go further than most people to hold on to someone you love. But killing for love? Or even taking a bullet? Probably out of the question. No matter what, you love yourself the most!

What Your Love of Jelly Beans Says About You

You are a generous and open minded person. You love many things and many people. You are silly, colorful, and unpredictable. The only thing that's sure about you is that you're having fun. There are many sides to your personality. Once people thinks they know you, you surprised them with something new. You tend to be a bit experimental with your lifestyle. You are not judgmental, and you always keep an open mind.

Intresanti.
Atliek tik pēc ilgiem laika pārtraukiem atgriezties pie internetomes, lai saprastu, ka tas ir diezgan intresanti paarlasiit kaada cilveeka emociju karti nedeeljas garumaa :D

Ka es Tev saku - tīnēīdžēēērgrāamta :D

un ja kas, man tiešām ļoti nepatīk Kaprio un Titāniks, mums Te pa televīzoru ar viņu Tevis ieprieksrakstos nozākātajā valentīndienā(pamatoti).
Jā, mēs gan ar baibu tā vieta izvēlējamies The Simpson Movie.

I SIMPLY CAN'T! x_X


_________________________________

bet vispār jā cilvēki, vispār saproti, ak tas nav intresanti, ka nav iespējas kaut vai prikola pēc, iemest dienas nobeiguma kādu frāzi klabī. ehh.
tad paiet nedēļa, un kā jau cilvēki vairs neatceramies un nejūtam, kā viss ir,ko domajam. vismaz ja esam psiholoģiski nepastavīgi kā šis zivs/ūdensvīra vidusceļš.
Runājot par mainu datumiem, tad diez kādu "neko" izdomāšu rītdienai? emm.


pats čau
visa tava ģimene čau
un ja tev butu suns, tad viņs arī būtu čau-čau

un vispār, neņemot vēra bernībā no atvilknes mūkošus tarpiņus, kas nomiruši pusceļā, es varu teikt, ka ir tīri intresanti visu Fizikas stundu veltītu wierdo sarunai ar Inesi par cilvēkiem, paniskām bailēm, psiholoģiskiem traucējumiem, depresijam, sevis maskēšanu utt.

vienīgais ko ta spēju no visa izspriestā atcerēties bija:

Cilvēkam butu jābut savam sabiedrotajam...
Ir nepieciešams iemesls (Ineses teorijā "pret", es nomainu uz "par") ko cīnīties - savādāk cilvēks nepamanāmi, bet destruktīvi sāk cīņu ar sevi.
ar sevi - pret sevi?
aizmirstot, ka pašam ar sevi jācīnas vienā frontes pusē, lai kko sasniegtu, nevis...

nu jā.

Kurš pa lētuci man piedāvā iespēju nopirkt kādu iemeslu, par kuru redzetu, ka ir cērts cīnīties?

Izlasījās.

mhm.
tagad jāsākas īstai dzīvei?