Trešdienas rītā, kad lielākā daļa latviešu kratījās autobusā pa Čehiju, kāpu lidmašīnā uz Prāgu, lai paspētu vēl apskatīties kaut ko no Čehijas. Īsta plāna, kur braukt nebija, tāpēc domāju, ka uz vietas izlemšu. Prāga sagaidīja ar mākoņainu un vēsu laiku. Paklaiņojis pa lidostu, lai saprastu kas kur atrodas un noskaidrojis kā nokļūt līdz pilsētai, nopirku dienas karti un devos uz galvaspilsētu.

Bija doma doties uz Čehu paradīzi, taču pirms tam vēl gribējās apskatīt, kas labs notiek Prāgā, tāpēc kāpu āra vecājā pilsētā, lai apskatītu, kas labs tur notiekas. Pirmais iespaids nebija nekāds labais- tūristu pūļi man nekad nav patikuši, un lai gan ir dažas smukas vietas, kopumā nekas interesants. Nedaudz pamaldoties, beidzot atrodu metro staciju un dodos uz Centrālo staciju. Stacijā notiek remonts un vienīgais ko var saprast ir tas, ka neko nevar saprast. Arī pati stacija izskatās, ka nav mainījusies kopš 80-to sākuma. Angliski, kā jau Čehijā pierasts, runā retais, tāpēc dodos uz autobusu staciju. Interesantākais, ka dodos ar kājām, lai gan stacijas savieno metro līnija- pieradums Rīgā visur doties ar kājām laikam nav tas piemērotākais čehu attālumiem. Beidzot, pēc klaiņošanas un atgriešanās pie metro, nokļūstu autostacijā tā izrādās vēl mazāka par vilcienu un vēl nesaprotamāka. Par laimi, informācijas dienestā runā angliski un tiek iepirktas biļetes uz Kutna Hora (fiksais plāns).
Slāpju brīdī nopirku kādus piecus aliņus, jo mugursoma laikam bija pa vieglu un devos skatīt, kas tur labs. Pati pilsētiņa izrādījās neliela ar ļoti jauku vecpilsētu, un pats galvenais- ne tik lieliem tūristu pūļiem. Šauras līkas ieliņas, kur var labi vienam paklaiņot un, protams, vairākas baznīcas, no kurām Sv. Barbaras katedrāle bija patiesi ievērības cienīga varētu salīdzināt ar Sv. Vita katedrāli Prāgā, taču atšķirībā no Prāgas, šī baznīca nav ēku ieskauta, tāpēc iespaids ir daudz labāks.



Pa ceļam uz katedrāli ir novietotas daudzas statujas, radot tādu kā pusi no Kārļa tilta, bet ar lielisku skatu uz vecpilsētu. Nav problēmu atrast vientuļu vietiņu, kur netraucēti izdzert aliņu, lai iegūtu spēkus tālākam ceļam. Tad arī sāku skatīties pēc slavenā kaulu pagraba, kas izrādījās, ka ir otrā pilsētas pusē. Nu neko, dabūju karti un slāju skatīties. Laiks bija palicis karts un mugursoma ar trim aliņiem- smagāka, uz kājām tulznas, bet beidzot arī nokļuvu galā. Vieta patiešām eleganta- paliela telpa, kurā no kauliem izveidoti griestu dekorējumi, ģerbonis un viarāki podesti ar enģelīšiem galā. Ja ievestu gotu grupu, visiem būtu momentāls organsms. Visvairāk gan iespaidoja milzīgas galvaskaulu kaudzes, kuras galvenokārt sastāvēja no maziem galvaskausiem- laikam mēra laikā bērniem bija vismazākās iespējas izdzīvot.



Kopumā pilsēta patiešām jauka un tūristu pārāk nepieblīvēta, iesaku aizbraukt visiem- Latvijas tūrisma aģentūras tur neved ved tikai dažas. Vēl viens viedoklis par Kutna Hora.

Kad viss bija apskatīts, izrādījās, ka tautieši jau ir sasnieguši festivāla vietu un radās doma, ka nevajadzētu meklēt naktsmājas šeit, bet braukt uz festivāla vietu.
Autoostā pulcējās ārzemnieku bariņs, un ātri noksaidroju, ka tūlīt jāatiet autobusam uz Prāgu. Izrādījās, ka uz Prāgu iet gan, tikai cauri visām mazajām pilsētiņām un ciemiņiem, izstiepjot braucienu vismaz divreiz garāku. Par laimi biju iekārtojies sēdvietā un varēju pasnaust. Kamēr busiņš izbraukāja visus ciemus, un piestāja vienas metro stacijas galā, kamēr sagaidīju metro un nokļuvu autoostā, jau bija pāri astoņiem un kā izrādījās uz Hradec Kralove vairs busu nav. Uznāca neliela panika, jo tādam pavērsienam nebiju gatavs. Arī vilciens iet tikai tikai desmitos vakarā, kad organizētais buss jau sen neiet, aber taksi kaut kā izsaukt negribas.
Paliek variants sēdēt pa nakti Prāgā un no rīta braukt uz Hradec Kralove, ko arī pieņemu kā normālu un tomēr izdomāju aiziet līdz stacijai apskatīties, kas tur īsti notiekas.Notikumu pavērsieni nebeidz rimties- stacijā satieku vēl divus matainos no Zviedrijas un Kanādas, kuri izrādās brauc ar vilcienu 22:15 un saka, lai es arī braucot. Nu ko, vismaz kas interesants, un laiku līdz desmitiem pavadam staigājot apkārt, ēdot ķīniešu ēstuvītē. Izrādās, ka arī vilciens grib ieviest savu dramatisma devu, tāpēc noorganizē kavēšanos uz aptuveni pusstundu. Brauciens paiet ātri, pateicoties alum un ceļabiedriem, bet festivāla taksometrs, kurš dalībniekus vadā uz festivālu pa zemākām cenām, kaut kā negrib izsaukties. Un tad notiek pēdējais dienas pārsteigums- vilciena pavadonis, kas mūs smaidīgi sveicināja vilcienā un stāstīja cik tālu vēl līz pilsētai un kā braucam, piedāvājās aizvest līdz Jaromerai! Protams, ne pa velti, bet labāk, kā gaidīt taksi. Lecam iekša viņa Škodā un pēc pusstundas esmu festivāla telšu pilsētiņā, satieku kjeepris un ruukjelis, pārmijam pāris vārdus un liekamies slīpi.


Pirmās daļas beigas.