|
22. Apr 2010|10:17 |
Tātad. Stāsts par Mikelandželo ragaino Mozu. Par šo te:
Gan jau internetos var atrast precīzāku informāciju, bet cik atceros no skolas laikiem, tad mums stāstīja, ka ragi Mozum "pieauguši" nepareiza bībeles tulkojuma dēļ. Viss. Kāds nokļūdījās tulkojot vienu vārdu un Mikelandželo (un ne tikai viņš) taisa Mozu ar ragiem. Nemaz nerunājot par pārējiem ticīgajiem, kas arī pieņem ragaino Mozu kā pašsaprotamu.
Vēl jau ir arī stāsts par Pelnrušķīti un kristāla kurpīti. Autors Šarls Perro to sākumā esot iecerējis kā ādas kurpīti, bet tulkotājs nokļūdījies un pārvērtis to par kristāla kurpīti. Vai arī leģendārie stāsti par ķīniešu tetevējumiem ar nozīmi "cepta vista" vai "nūdeļu zupa".
Noteikti ir vēl daudz šādu jauku stāstu, kas rāda, cik nebūtiska ir notikumu patiesā gaita, pretstatā tam, ko redzam pirmajā acu uzmetienā un paši vēlamies pieņemt par patiesību.
Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc es tik negatīvi izturos pret dažādiem svešzemju ezotēriskiem, reliģioziem, kulturāliem ievazājumiem. Galvenokārt jau tāpēc, ka tie mums ir sveši pēc būtības. Bet, ja vēlaties, arī tāpēc, ka mēs, ellē ratā, nemaz nesaprotam, ko šie mums vispār vēlas pateikt. Murmināt kaut kādus tekstus, kuru jēgu tu nesaproti ir pavisam perversi. Ja nu tu tur, sev nezinot, pielūdz kādu svešu sātanu vai stāsti smaidīgajam svešzemju budam, ka tu esi dumjš, dumjš, dumjš un tev garšo suņu kakas? Var jau būt arī, ka nē, bet tu jau nezini, tu tici tam, kam vēlies ticēt.
Kamēr tas dievs vai tā pravietis nerunā latviski, viņš var iet ieskrieties (t.sk. ragainais Mozus). Ar visām no tā izrietošajām sekām. Tulkojumus nepieņemu. |
|