|
17. Mar 2010|14:22 |
Pa brīvdienām ēdu Makdonaldā. Šādus iestādījumus apmeklēju reti un ļoti reti, bet, kad sanāk, tad domāju līdzīgas domas.
Pirmkārt, sajūtos kā mērkaķis, kas rakņājas pa atkritumiem. Uz to nelielo pārtikas apjomu bonusā nāk liela čupa ar visādiem papīriem - parakājies, parakājies, uzēd, atkal parakājies, atkal kaut ko uzēd. Pāri paliek papīru čupa, ēdot esi nošmulējies un, cerams, neesi nosmērējis drēbes vai mašīnu. Es parasti ēdu mašīnā.
Otrkārt, man ir sajūta, ka ēst Maķītī vai Hesītī ir pretdabiski un bezmaz noziedzīgi. Nu, man vienkārši ir tāda sajūta. Neīsta un jocīga tā pārtika. Īstam ēdienam ir jābūt no šķīvja un ar ēdamrīkiem, citādi tas nav īsts ēdiens. Tomēr šī sajūta mani nepavada ēdot Latburgerī. Tur viss ir tā, kā tam jābūt, par spīti tādam pašam ēšanas formātam.
(Bezmaksas reklāma Latburgerim te:
 )
Treškārt, es nododos filosofiskai apcerei par to, ka agrāk, pirms gadiem 5-10, tie vietējie cilvēki, kas ēda Makdonaldā, to vairāk darīja nevis tāpēc, lai paēstu, bet gan, lai stilotu. Cenas bija tādas, ka par to pašu komplekta cenu varēja paēst krietnu porciju labas pārtikas kādā citā ēstuvē. Nu, tur kaut kādu vistas girosu, šašliku ar rīsiem vai frī... utt. Vēl saldajam un soļankai sanāca. Nezinu, vai Makdonalda komplekta cena latos pēdējo 5-10 gadu laikā ir būtiski mainījusies, bet nosacītā girosa vai šašlika cena ir mainījusies gan. Un būtiski. Izmaksu ziņā ir kļuvis normāli ēst no aizokeāna vestus saldētus, sagrieztus kartupeļus un saldētas kotletes, savukārt pašmājās audzētais ir kļuvis tik dārgs, ka to tā īsti vairs negribas. Maķītis kā atgādinājums par Latvijas tautsaimniecību un tās vietu starptautiskā mērogā.
Tādas lūk man pārdomas ēdot amerikāņu kotlešmaizes. |
|