|
17. Mar 2016|20:11 |
|
Jou, jou, jou!! Varu jums pastāstīt, ko dara savā dzīvē cilvēks, kas neskrien. Cilvēks, kas neskrien sāk tuklēt, t.i. sāk palikt tukls. Un tā vietā, lai apēstu dienišķo cepumu paciņu (šokolādes Selga) pie tējas vai noēstu šokolādes tāfelīti (Laima 70% uz atlaidi Rimi), ir spiests vakariņās apēst kaut ko citu. Reizēm tas cits ir nekas. Tikai tāpēc, lai ielienot savās ierastajās darba biksiņās varētu normāli aizpogāt pogu. Nu, labi, varbūt diži nepārspīlēsim, bet neskriešana labumā neiet (iet tuklumā). Toties paliek pāri vairāk laika, lai nodarbotos ar visādiem sūdiem. Piem. - pavērot kārtējo seriāliņu, varbūt pat palasīt grāmatu (!?) vai vienkārši truli lūrēt jūtūbi. Vai arī iet uz spāņu valodas kursiem. Jā. Kamdēļ gan tā? Abet tamdēļ, ka būt daudzlinguālam ir dikti forši. Nākamā būs vācene, tā man pietrūkst. It kā jau nepietrūkst, jo šad tad noskatos kādu filmu (Das Boot vai Das Leben der Anderen). Jā, varētu vispār uz Vāciju aizbraukt, paskatīties, kā viņiem tur neiet ar visiem tiem sabraukušajiem ārstiem un inženieriem no siltajām zemēm. Un uzēst kādu brātwurstu... vai arī kebabu. Pēdējo reizi, kad ēdu kebabu man tas beidzās labi, ko nevarētu teikt par manu pretī sēdētāju (ha, ha), kebabs nav domāts nīkuļiem! Nē, laikam tā nebija pēdējā reize. Bet labi, tas džeks vienkārši nespēja to kebabu turēt sevī. Vispār, es zinu, ka neesmu uzrakstījis neko par savu braucienu uz Spāniju. Tas bija foršs. Vai arī rakstīju? Neatceros. Labi, kad uznāks noskaņojums, tad uzrakstīšu. |
|