|
7. Nov 2014|11:49 |
Vēl viens ieraksts no neierakstīto ierakstu sērijas.
Skatos šodien apziņas portālā video par sastrēgumu Rīgas centrā:
http://www.delfi.lv/video/aculiecinieks/video-policisti-agra-rita-stunda-skrejeju-del-nobloke-satiksmi.d?id=45194136
(paldies Nadjai)
Video redzamais sastrēgums ilga 4 sekundes.
Tas, protams, neizslēdz varbūtību, ka gaismas nesēji 4 sekundes sastrēdzināja satiksmi arī daudzās citās vietās mūsu [Ūdens]Galvas-pilsētā (komentāros atrodu, ka skrējiens bijis par godu Kārļa Skalbes jubilejai un tā nosaukums - "Nesam Gaismu!").
Līdz šim vienmēr esmu spējis skriet pa koplietošanas ceļiem bez satiksmes bloķēšanas un ierosinu to darīt arī citiem, bet ieraksts nav par to. Ieraksts ir par neiecietību. Visās diskusijās par ceļu satiksmi, kur ir runa par gājēju (skrējēju) - velosipēdistu - autobraucēju attiecībām galvenā loma vienmēr ir neiecietībai. Vismaz es to tā redzu. Gājējs iekāpj savā gājēja lomā un gāna velosipēdistus un autovadītājus, tas pats ar pārējiem - kad esmu velobraucējs, tad kājāmgājēji lohi un autobraucēji vēl lielāki lohi, autovadītāja lomai tas pats. Štrunts par to, kuram ir taisnība, galvenais, ka manai lomai uzbrūk un es tagad aizstāvēšos, jo visiem pārējiem nav taisnība. Neiecietība un aprobežotība. Ja ir tik grūti iejusties cita cilvēka lomā, tad iesaku šīs lomas kādreiz pamainīt. Aha, tieši tā - pamainīt. Pastaigā ar kājām, pabrauc ar velo un pabrauc ar auto. Ja tu to nespēj, tad man tevis ir patiesi žēl. Visas šīs veloceliņu, trotuāru, skrējēju, atstarotāju un citas problēmas man šķiet tik nejēdzīgi sakāpinātas, ka riebjas. Es eju ar kājām, skrienu, braucu ar auto un reizēm arī izbraucu ar velo. Ko man tagad darīt? Kuru gānīt? Normāls cilvēks normāli spēs pārvietoties gan ar kājām, gan ar velo vai auto, bet lohs jebkurā gadījumā būs lohs, neatkarīgi no savas lomas.
Mazliet paturpinot tēmu. Kad es redzu tās šķībās baltās līnijas, kas ir sazīmētas uz dažām Rīgas ielām un, kad Ušaks stāsta, cik dikti ar tām lepojas, tad mēs kārtējo reizi saprotam, cik ļoti viens otrs radījums ir atrauts no realitātes. Kārtējā relatīvi vienkāršā lieta, kuru kārtējais stulbenis ir sačakarējis. Varam tikai nojaust, kā tiek risināti jautājumi, kuri ir tiešām komplicēti. Līdzīgi ar fotoradariem - relatīvi vienkāršs jautājums, bet viens otrs ir tā sapinies savos murgos un paša savtīgajās interesēs, ka viss ir nolaists galīgā pakaļā. |
|