| |
[20. Sep 2014|11:15] |
Mazliet novēloti, bet tomēr. Pagājušajā nedēļas nogalē piedalījos Viļņas maratonā. Labi zināju, ka trase nav labākā labiem rezultātiem (reljefa dēļ), bet šis bija mans ieplānotais rudens maratons un braucu pēc sava personiskā rekorda. Ņemot vērā savas sajūtas pavasarī skrienot Nordea, es zināju, ka rudenī savs rezulāts ir jāuzlabo. Plānā bija nomest dažas minūtes. Praksē gan izrādījās nedaudz citādi.
Nepakavēšos pie organizatoriskajiem jautājumiem, bet vairāk par pašu skrējienu. Iepriekšējā diena bija visai silta, dienas vidū pat pārāk silta, tas manu noskaņojumu neuzlaboja, bet cerības viesa tas, ka siltums varētu uznākt tikai uz skrējiena noslēguma fāzi. Līdz pusei viss bija kā jau vienmēr - nekādu īpašo emociju. Otra puse arī, kā jau ierasts, sākās klausoties sevī un domājot par savām spējām un iespējām. Kad tie tempa turētāji, kas pavasarī man aizgāja garām ap trīsdesmito kilometru bija mani panākuši jau ap divdesmit piekto, es sapratu, ka ir jāturas līdzi. Tīri principiāli. Likās, ka viņi skrien ātri, bet spītīgi turējos līdzi, pašam arī bija sajūta, ka skrienu par ātru, bet kādus deviņus kilometrus līdz beigām es sapratu, ka varu skriet tādā tempā. Līdz pat finišam. Tajā brīdī pat domās uzsitu sev uz pleca un apsveicu ar lielisku rezulātu (ļoti precīzu laiku). Finišā gan biju nedaudz vēlāk par savu optimistisko laiku, bet personiskais rezultāts ir labots vairāk nekā par 10 minūtēm. Negaidīti pašam. Skrienot distances otrajā un noslēguma daļā bija tāda ļoti laba sajūta, ka beidzot es varu nevis tikai domāt par izdzīvošanu, par to, kā aizvilkt savas miesas līdz finiša līnijai, bet, ka varu skriet, noskriet, panākt, apdzīt, uzvarēt. Līdz šim pilnajā maratonā tāda sajūta man nebija bijusi.
Nezinu, kā citiem, bet man katrs maratons ir atšķirīgs. Taktikas un pašsajūtu ziņā. Viena iezīme gan ir kopīga - ar katru noskrieto maratonu sajūtas pēc skrējiena ir vieglākas. Pirmie skrējieni bija tādi, ka nevarēju normāli pastaigāt. Nākamajā dienā vēl trakāk. Šoreiz varēju gan staigāt, gan kāpt pa trepēm bez problēmām. Nejutos salauzts arī morāli, gluži otrādi, esmu gatavs jauniem sportiskajiem sasniegumiem. |
|
|