| |
[24. Feb 2013|13:32] |
Tikko paskrēju. Līdz ar to esmu izpildījis savu mazo skriešanas plāniņu - skriet nedēļu no vietas. Esmu noskrējis vairāk, nekā 60km, muskuļi jūtas ļoti labi, nekādu atšķirību neredzu. Šajā ziņā jūtu, ka varu bez problēmām būtiski palielināt noskrieto kilometrāžu. Vienīgā problēma ir tā, ka par sevi atgādina mana vienīgā skriešanas traum(iņ)a. Atgādina. Dzīvot un skriet netraucē, bet atgādina. Prāts saka, ka turpinājumā ir jāpiebremzē, bet ķermenis saka - jādod tik virsū, aiziet pa šoseju!!! Kas šajā duelī uzvarēs, es vēl nezinu. Varu teikt, ka skrienot regulāri izveidojas atkarība. Ja tu pieņem, ka skriesi, piemēram, KATRU dienu, neatkarīgi ne no kādiem apstākļiem, tad neilgu laiku tā padarbojoties tu jau esi kļuvis atkarīgs. Tāds es tagad arī jūtos. Vēl viens blakusefekts ir tāds, ka, šķiet, bikses sāk slīdēt uz leju.
Ierakstam ir arī otrā daļa. Tā seko uzreiz.
Šodienas skrējienā sanāca saķeršanās ar suņiem. Skrienu, tātad, kā jau ierasts, nekā neparasta. Te redzu, ka man virsū nesās trīs sīkie šuneļi. Ne tādi žurkveidīgie ar rozā banti, bet tādi labi ēduši lauku kvekšķi. Tādi nikni un mērķtiecīgi. Varbūt tas saistīts ar to, ka saimnieks kaut kur netālu ganījās, taču viņam par visu notiekošo bija ļoti maza interese. Tad nu šie man nesās virsu riedami. Es daru tieši to, ko es vienmēr daru tādās situācijās - turpinu skriet nedaudz samazinot ātrumu (tīri aiz cieņas pret māti dabu un suņu iedzimtajiem instinktiem) un neliekos par suņiem ne zinis. Vienmēr ir palīdzējis. Bet ne šoreiz - viens kvekšķis tā kā nedaudz ieķērās biksēs. Apstājos un sapratu, ka jāierāda, kurš te ir boss. Trīs pret vienu tomēr nav godīgi, bet man bija auguma un svara priekšrocība. Ievilku diviem kverpļiem ar kāju pa rīkli (forši nožļerkstēja). Suņiem vispār nepatīk, ka viņiem pa rīkli ievelk, tad nu šie parēja vēl nedaudz, bet saprata, ka ir jātinas prom. Saimnieks savus mīlulīšus kaut ko tur tā kusli apsauca, bet reāli viņi notinās no tā, ka dabūja pagaršot zoles. Ja nebūtu saimnieks tuvumā, tad es šiem dzītos pakaļ un noslānītu tā pamatīgāk. Tikai tāpēc, ka skrienu pa jaunu maršrutu un ir jāierāda, kurš te ir galvenais. Gribu, lai, kad es skrienu garām, tad kvekšķi paliek smilkstēdami savā sētā, nevis skrien man ieķert biksēs. Vecajā maršrutā arī bija viens kvekšķis un viens ķēdes suns. Tagad kvekšķi neesmu redzējis jau ļoti sen, bet ķēdes suns uz mani nereaģē vispār. To es arī no viņiem sagaidu!
 |
|
|