Nordea Rīgas pusmaratons 2011 |
[23. Maijs 2011|18:18] |
Nu, beidzot esmu gatavs ierakstam par vakardienas skrējienu.
Tātad, Nīlas Ausaiņa liktenis mani nepiemeklēja, esmu pie labas veselības. Lai gan, kad es šim skrēju garām Vecrīgā kaut kādā piektajā vai sestajā kilometrā, man neticējās, ka šis varētu tikt līdz finišam - nosvīdis sarkans tusnis, harčojas pa labi un pa kreisi. Izrādās, tomēr esot ticis līdz pēdējām kilometram (tikko ziņās dzirdēju). Nē, nu labi, bez jokiem, visu cieņu, citi kalvīši tikmēr "bezdē mīkstajos krēslos", šis vismaz rāda kaut kādu sportisko priekšzīmi. Lai veseļojas!
Skrējiena uzstādīto kluso mērķīti - labot personisko rekordu par 10 minūtēm es pat nedaudz pārpildīju - nometu nost nedaudz vairāk kā 12 minūtes. Trase bija tīri ok, jutos labi, kāpumi nebija tik briesmīgi kā likās. Starts bija agri, tāpēc arī karstumu īpaši nejutu. Esmu baigi apmierināts ar savu startu. Pēc tam vēl uz velo pavadīju vienu savu čomu, kas pirmo reizi skrēja pilno maratonu. Devu ūdeni un želejiņas. Labi džeks turējās, neticēju, ka būs tik labi.
Visforšākā situācija bija ar manu atbalsta grupu, kurai man bija jāiedod želejiņa distances vidū. Es skrienu garām šiem kādu 5-10 metru attālumā, šie mani neredz, skatās tik kaut kur skrējēju pūlī. Es uzsaucu, vicinos ar rokām - nekā. Šie tik klačojas kaut ko un skatās kaut kur vienā punktā (ne tajā, kurā esmu es). Nē, nu nekas, paliku bez želejas testa, bet tas neko netraucēja, sadzēros enerģijas dzērieniņus un bija ok. Jāatzīmē, ka šogad dzirdināšanas punktos varēja tikt pie ūdens! Nebija tik liela bardaka kā pagājušajā gadā, baigi pozitīvi! Vēl man patika arī tas, ka varēja pēc tam tās sviestmaizes finišā saēsties, jo tomēr ēst arī pēc kāda laika sāka gribēties. Rindas jau bija, bet, kas gribēja, tie dabūja savu maizi (vai kādas desmit, kā es, piemēram). Šogad patika arī tas, ka medaļa bija tāda bišku lielāka un smukāka.
Vēl pozitīvi, ka, kopš esmu nomainījis skriešanas apavus man nav tulznu arī pēc 21 km. Nevienas. Arī kopējā pašsajūta ar katru pieveikto pusmaratonu ir arvien labāka. Pēc pirmā nevarēju ne pastaigāt ne pasēdēt, tagad gan viss kārtībā. Kaut kad tagad būs jāizbrauc ar velo vai viegli jāpaskrien.
Pēc tam, kad tiku līdz mājām, nedaudz ieēdu un nedaudz atlaidos pagulēt. "Nedaudz" izvērtās par 5-6 stundām gulēšanas. Baigi saldais miedziņš sanāca, sen tā nebiju gulējis. Tad piecēlos desmitos vakarā un sāku rosīties.
Par negatīvo. Bija arī negatīvais. Tie lielie 5km skrējēju pūļi paši par sevi ir tādi neforši, bet šogad organizētāji trases bija izveidojuši tik ģeniāli, ka daļai maratonistu, kas skrēja pēdējos kilometrus, 38.,39.,40... trasē uznesās virsū to 5km skrējēju bars. Abas trases pārklājās. Iedomājies, tu skrien savu trīsdesmit-faking-devīto kilometru ar pēdējiem spēkiem, lēnā tempiņā un domā, vai tu nomirsi šodien vai kādu citu dienu un tev pēkšņi nesās virsū visādi plānā galdiņa urbēji, kas, pirmkārt, skrien ātrāk, nekā tu un tevi tīšām vai netīšām grūsta, otrkārt, neredz gandrīz neko, kas notiek priekšā. Esot vismaz vienu maratonistu nogāzuši un bezmaz sabradājuši. Baigi draņķīgi. Baigais mīnuss organizētājiem. Nu, nedrīkst šitādas trases pārklāties. Te nu organizētājiem vajadzētu izdomāt, kas viņiem ir prioritāte, tie skarbie džeki un sīkstās beibes, kas skrien 42km (un uz kā vispār šis pasākums turas) vai arī tas jefiņu bars, kas par naudu skrien 5km.
Kopumā, kā jau izteicos, esmu ļoti apmierināts ar savu startu. Pirmās minūtes pēc finiša, kā jau ierasts pirmā doma ir - "nē, es vairs neko negribu skriet! pilno maratonu? tikai ne to!" Pēc tam jau atiet. Tagad visu atkal gribu. Principā, ja es trenētos tāpat kā divus iepriekšējos mēnešus, tad vasaras beigās varētu arī pilno maratonu noskriet. Nu, jāskatās, jāpadomā. |
|
|