| |
[17. Mar 2012|16:19] |
Gribēju atgādināt, ka šis rīts bija ļoti skaists - neliela migliņa, caur kuru sāk spīdēt pirmie saules stari, nedaudz vēsi, bet saulaini. Devos skriet. Ejot ārā no mājas man bija sajūta, ka es varētu aizskriet līdz pasaules malai. Tā ir baigi labā sajūta.
Rezultātā noskrēju garāko un ilgāko distanci savā mūžā - 3 stundas un 2 minūtes (~30 km). Kilometrāžu vēlāk pārmērīšu.
Kad sāku skriet, jutos tiešām labi. Kad biju noskrējis pusi distances es jutos vienkārši lieliski - man likās, ka esmu gatavs skriet maratonu kaut tūlīt. Paskrēju vēl pusstundu un vairs tik rožaini neizskatījās - gan tāpēc, ka sāku just ceļgalus, gan arī tāpēc, ka ļoti sāka gribēties ēst. Neskatoties uz to, ka biju jau noēdis vienu sporta želeju. Pēdējo stundu skrēju badā :) Tagad vismaz zināšu aptuveno pārtikas daudzumu, kas jālieto maratonā. Puslitrs ūdens arī ir nedaudz par maz. Nu, jā, īstenībā nebiju tā ļoti nobriedis nekādu rekordu stādīt, tā vienkārši sanāca.
īstenībā ir baigais kaifs skriet, ja nav pēc tam jāskrien atpakaļ to pašu distanci, ja vari skriet tikai uz priekšu, vienkārši tik tālu, cik vari aizskriet, zinot, ka līdz mājām kaut kā jau nokļūsi (tas gan nav mans gadījums).
Skrējiena beigas, protams, nebija vieglas, bija grūti. Bet ne tik grūti, kā varētu domāt. Pēc pirmajiem diviem pusmaratoniem savā dzīvē es jutos daudz sliktāk. Tagad ir ok.
Galvenais secinājums pēc šī ir tāds, ka, lai noskrietu maratonu ir vēl daudz jātrenējas. Es domāju, ka to es varu noskriet arī tagad, bet man tomēr negribas atdot galus, tāpēc šī diena man ir devusi labu motivāciju cītīgākam treniņam. Vēl divi mēneši.
Jā, apenes gan ir izrīvējušas pakaļu. Pat nezinu, ko lai dara. Īpašos pieguļošos bezvīļu šortiņus kaut kā negribās vilkt, būs laikam jāturpina ciest.
Vēlāk:
Pārmērīju distanci - 29,6km. Tātad ar tādu tempu es 42,2km noskrietu... 259,47 minūtēs, jeb 4 stundās un 19 ar pusi minūtēs.
Ja es to izdarītu es būtu ļoti gandarīts. |
|
|
