|
2. Jun 2011|21:44 |
Vakar vakarā bija baigi negants pērkona negaiss. Zibens spēra pavisam blakus, nozibsnīja un tajā pašā vai nākamajā sekundē bija arī blīkšķis. Man neiespēra, mājai arī ne un mašīnai arī ne.
Es arī aizgāju vakar pirmo reizi nopeldēties šosezon. Negaiss bija tikai pēc tam. Nez, vai tas skaitās ar to peldēšanos tikai pēc negaisa? Jo tik īsts negaiss šogad te bija pirmo reizi.
Es peldēju tikai tāpēc, ka man kājiņa tāda jocīga pēc Nordea skrējiena. Došu nedaudz atelpu. Jā, pabraucu ar velo arī. Lai atiet nedaudz, tad došu atkal virsū pa bišķim.
Vispār esmu kā dulla muša no darba darbiem, tāpēc te rakstu visādas muļķības.
Ā, nē, par to negaisu. Tas, protams, bija iespaidīgi, bet atcerējos vienu ļoti smuku dabas parādību. Novēroju regulāri aizpagājušajā vasarā. Naktī vai vēlu vakarā. Tālie zibeņi bez skaņas. Balti, dzelteni, bet visbiežāk sarkani. Tikai gaismas uzplaiksnījumi debesīs starp mākoņiem. Ik pēc kāda laiciņa. Ļoti, ļoti skaisti. Man šķiet, ka tas saucas - rūsa. Gribētos vēl tādu paskatīties. RŪSA. |
|