Atkal slima, yes

pēc brīnišķīgiem vakariem, rītos gribās piecelties, paspiest roku un doties prom, lai vairs netiktos

How does the project owner view .. added value and cooperation with ..?

Very nice, it would be nicer if you wouldn't ask such questions. That would add more value and my sanity wouldn't be at risk

Ienāca prātā, ka man tik ļoti nemeiko sensu, ka cilvēki varētu ar mani gribēt runāties un pavadīt laiku tāpēc, ka esmu interesanta vai gudra (es šo rakstot krindžoju), ka es automātiski pieņemu, ka tas ir kaut kas seksuāls. Šo es te atstāšu sev.

Vasarā biju mācibu braucienā, kurā iepazinos ar brīnišķīgiem cilvēkiem, tai skaitā pāri, kas organizē šīs mācības. Abi ļoti ļoti lieliski un svīt. Šodien uzzināju, ka vīram augustā konstatēta leikēmija and he is not handling it too well (kas loģiski) un šodien nokļuvis intensīvās aprūpes palātā. Tieši pirms nedēļas viņš man FB uzrakstīja, it kā neznozīmīgas muļķības (viņš ik pa laikam uzraksta, un es nezinu kā es par to jūtos), bet kaut kā tā saruna trīs teikumos nonāca pie aprautām beigām, par kurām es nejutos labi. Tagad es saprotu, ka viņš vienkārši gribēja kaut kādu sarunu, kaut kādu uzmanību, kas novēŗš domas, bet manas atbildes droši vien nebija ļoti welcoming. Es nebiju rupja, bet es arī nebiju warm and sweet. Šobrīd šis mani grauž.

Arrrrgh, savācies mazais! Tagad, kad tik svarīgi būtu ievērot režīmu, kustēties, pietiekami gulēt un ēst ēdienu, es daru visu, izņemot to. Un es jūtu, ka esmu viss izjucis pa gabaliņiem galvā un ķermenī. I am a messy mess, un es zinu, ka to varu novērst, bet nē. Es zinu, ka man tagad būtu jāēd, bet negribas, negribas piecelties, gatavot, košļāt, negribas celties no rītiem, sasiet skrienambotu šnores un un skriet. Negribās vairs vakaros braukt ar riteni. Neko negribas. Un jo mazāk daru, jo mazāk gribas, un iekša kļūst aizvien mesīgāka. In a way es jūtos kā netīrs, pieputēji dzīvoklis. Will there never be balance in my life?!

Tas, ka man jāiet piecos pie ārsta, ir vienīgais iemesls, kāpēc es jau neesmu vīna pudeles beigās ap šo brīdi.

Sēžu bārā Berlīnē, dzeru alu, kuru jau vairs nevaru atļauties, un raudu. Es pēdējās pāris dienās daudz raudu. Bet kāpēc. Objektīvi viss ir labāk. Terapijā nolēmām, ka viens no maniem mērķiem būs tas, ka mācīšos būt godīga pret sevi un atpazīšu jūtas, nevis racionalizēšu. Un es te sēžu un nezinu, nav pat ko racionalizēt. Kāpēc es jūtos tik nelaiaimīga brīdī, kad lietas galīgi nav slikti.

benefitu draudziņš mēdz mani reizēm saukt par dievieti (jā, es zinu, pofig, he makes me happy), un tad es atbildu ar "Jā, Viestur!" un ļoti smejos. Lieki teikt, ka smieklīgs šis joks liekas tikai man.

sēdēju darbiņā un domāju, ka grūti saprast- bēdiņa spiež krūtis vai tomēr krūšturis.
Attaisīju, izrādījās, ka abi pie vainas