nulūk, laiks tāds vai pati tāda (nekāda?)! Vieni vienīgi meklējumi, pasarg dies, ne dvēseles, vai vismaz domas par meklējumi. Kārtējais rudens, kad neprātīgi gribās mājvietu, bet, izskatot visus piedāvājumus, ir skaidrs, ka iespējams tomēr jāsāk ar jauna darba meklējumiem. Ka tavu māti! Būt lētajam darba spēka ir nogurdinoši. Vēl nogurdinošāk, protams, ir iesākt kaut ko, lai tā nebūtu.
Bet vnm jau var lūgt LCD. Vai priekšniecību.
In other news, rokas pēc rīta miniena jau ir jāsilda pie kafijas krūzes. Un Mazā Nometņu iela pie Arkādijas parka ir ļoti skaista. Gribētu dzīvot tur, piemēram. Vai Jūrmalā. Tīri vizuāli/audiālo kairinājumu dēļ.
Nu nevar tak būt sašļucis, ja dzīvo skaistumā.
Hesus Maria, vai tas kāds praktiskās prāt-pi...eee čakarēšanas ieteikums aizķēries manī?!
Sargies, tautieti!
un tad vēl gribās visko cept un vārīt. Kā zināms, es nekad un neko ceptunvārīt. Galvenokārt tāpēc, ka tas tāds jauks un mājīgs žests no manas puses būtu, nu, kā filmās, kur lēnām, malkojot vīnu, krāsas un garšas saplūsts, radot burvīgu gastronomisko baudījumu. Nu ja, vienīgais, kas saplūst jebšu rodas ir mana nervozitāte proporcionāli izdzertā vīna un zemē nomesto ēdamlietu daudzumam.
Tātad arī šī garīgā prakse ir jāatmet.
Paliek tikai intelektuāla izglītošanās un žūpība.
Tā lūk- nekas nemainās!