Man liekas, ka es neredzu kopainu. Ir viens vienīgs es instinktu un emociju kamolā. Es nespēu iejusties citu ādā, empātija nav mans draugs. Lai gan nē, kad man pielec, kā viņi jūtas, manī mostas empātija, bet es vienkārši nepamanu visu to, ko izdaru. Īpaši tad, ja situācija aizskārusi arī manas jūtas, tad it is all about me. Auklēju savu aizvainojumu un vainoju visus.
Bet man tā tikai liekas, jo pat ar visām šīm aizdomām, es neko neredzu, es visur esmu cietušais, aizvainotais un sāpinātais.
Pēc Berlīnes joprojām neesmu beigusi dzert ikdienā. Grasījos par to uztraukties, bet tad... iedzēru.