pavasara nesaprātīgais prieks. cilvēks, kam netīk vējš pats kļūst par vēju vai sīciņu balona ļerpatiņu, kas koka zarā tā mundri un draiski plivinās līdzi... ne nu gluži visiem vējiem, pat ne valdošajiem, bet... tādiem pagrīdes nerātnajiem, tiem gan.
Skate akadēmijā un netieku vaļā no sajūtas par augstprātību, un, un, "modes frāzēm" šoreiz- kolorīts. Nē, nē, nevajag pārprast, ne mana cūka un kur nu vēl druva, tomēr gribētos ne tikai orģinalitāti darbos, bet arī izteikumos.
Bet visādi citādi, bez pretenzijām, jo gribējās jau tikai artikulēti papriecāties par pavasari, par tiem cilvēkiem, kurus atrodi un priecāties par to, ka nepazaudē... pagaidām. Viss tiek dots uz laiku, lai gan pēdējā laikā sāku domāt mūžības ietvaros (nu tās, kas cilvēka dzīve, kas mana dzīve, ja gribam būt precīzi, jo tas tomēr mans ego pornogrāviskais(!) apmērs, kas runā)
negribās samierināties ar "satiku, bija, attā- neeeext!" pieeju. Ja pirms tam cilvēki, kas paziņas bija un izbija, tad tagad gribās tos pāris krāt un lolot.
stādīt ar viņiem baziliku uz balkona un slaucīt putekļus no mājauga (āža) lapām vai iesēsties svaigā krāsā. Dalīties. Viskautkamā!
Atteikties no šerpuma, pat ja liekas, ja tā zaudē sevi un savu pseido-unikalitāti, jo nezaudē. Nevienam labāk no asumiem nekļūst, ja nu vienīgi paša apmierinātajam ego(bet roka ta nogurst).
Nē, arī par to nebija šis stāsts. Nu vismaz sākumā.
Kā gāja, tā aizgāja, un ej nu vairs atceries kā zirneklītis nevietā rasā tīklu auda vai kā talkas dienā piesaulītē simulēji darba tikumu.
Galvenais jebkurā gadījumā ir rakstīt, iekustināt pirkstus, kas regulāri klūp un vāļājas visādās tam nepiemērotās vietās (drošvien degunā), saukt pie kārtības vārdus, kas negrib rātni stāties pa pārīšiem, lai izveidotu jēdzīgus izteikumus, kā arī domas, kas galīgi izlaidušās, pārvietojas visādos virzienos bez kārtības un jēgas.
Ordnung u(ar umlautu)ber alles!