September 29th, 2011
Jā, jā, šis nu atkal ir viens no tiem brīžiem, kad ne tikai England shakes, bet arī es. Tu esi dabūjis visu, bērniņ, un tagad nezini kā tagad lai pasaka, ka Tev nafig to visu nevajag un klusībā Tu nevari ciest to dieva aizmirsto salu, kura pusotra mēneša laikā ir likusi piedzīvot plašu spektru dažādu jūtu, kas rezultējas, kā mazāka vai lielāka nožēlojamības pakāpe!
Pārāk lielas ekspektācijas, pārāk vājš gribasspēks...
These are the words that make you murder!
Atzīt, ka tava sapņu sala Tev liek justies vientuļam, nesaprastam un nemīlētam jebšu beigt emmm... nu... ...irsties un... nu re, šeit nav un, nav nekā ko darīt, lai vērstu visu uz labu, dzīvošana nemitīgās beigu priekšnojautās, sarauties ikreiz, kad notiek, kas neparasts, kļūt aizdomīgai, kļūt paranoiskai, būt nesaprastai, līdz ar to vēl paranoiskākai un... pie laba gala tas neved, ja vispār ir kas tāds, kā labs gals!
It's all shit baby and we're gonna die slowly and painfully, just for the heck of it!