how not to live your life: lesson first
current song: Pray for the rain
tik ļoti pieradināta pie domas, ka pārāk noslēgta un ka jādalās ar savu pasauli, ka palaižu garām tos mirkļus, kad dalīties nevajadzētu- lai neaizbiedētu! Mirkli.
Divi naktī un absolūts miers, tāda mierīga un rāma laimes sajūta, kad pielec, ka laimei nemaz nav jābūt dzirksteļojošai vai salūtam līdzīgai. Ka vislabākā no laimēm ir līdzsvars, kad nekas neizlec virs Tava iekšējā jūras līmeņa. Tik reti tā gadās, ka tiešām- laimīga. Nav jau arī tā, ka šitāda mūžīga miera stāvoklis ir kas tāds, pēc kā alkst mans vētrainais prāts,un tomēr, smaržo un garšo tik saldi tāpēc, ka reti!
Tad nu lūk, peldos savā mierā kā dīķī kaut kur ap Jāņu laiku un pēkšņi gribās padalīties, izstāstīt par neizstāstāmo mieru, par prieku. It kā kādam, kurš zina, cik grūti man šāds stāvoklis sasniedzams un kur nu vēl noturams. Tā nu Tu ņem un uzraksti mazu virtuālu zīmīti, līdzīgu tām mīļajām zīmītēm, kuras es gribētu, lai kāds līmē pie mana ledusskapja.
Bet otrs, otrs tai otrā galā... ir pavisam citā dvēseles stāvoklī un neko tā īsti pat nepasakot, iemet akmentiņu Tavā dīķī, un rāmums saviļņojas, rodas koncentriskie apļi, kas rada nemieru.
un tad viss ir pagājis.
domas atkal iejaucas un pat vismīļākais dzejas krājums neatgriež sākotnējā sastingumā.
Tā lūk man iet ar to dalīšanos. Nepietiek ar to vien, ka mācies laist kādu iekšā, vēl jāsaprot kad un kad ne, lai nenodarītu sev pašam gauži, jo nodarīt sev gauži man galīgi vairs negribas, tā pat jau to vien daru.
Daru gauži arī citiem, bet viņi ir brīdināti, sevi gan- vienmēr no jauna pārsteidzu...