es, tu, viņš, viņa, mēs, jūs, viņi, viņas- man tā vien liekas, ka tā ir tāda kā mantra, kas, patiesībā, izskaidro visu pasauli, nu vismaz sociumu, jo statisko elektrību tas, piemēram, neizskaidro, jo vien tā nav starp cilvēkiem....
bet to, droši vien, jau ir pamanījis kāds cits pirms manis, tad nu- all rights reserved or whatever!
Arvien biežāk sastopu cilvēkus- vientuļniekus, kas pašpietiekami vai vnk drusku mizantropi, un pats arī tāds, izjūtu zināmu neuzticību, nepatiku pret tiem, kam sabiedrība nepieciešama kā ūdens manai novītušajai orhidejai, jo liekas, ka mani izmanto tikai kā fonu, nevis priecājas manis pašas dēļ... "Cilvēks nedrīkst būt līdzeklis" (citāts aptuvens), ja nu reiz ko mans sažuvušais vācu draudziņš ir pateicis pareizi, tad tas ir šis...
Bet varbūt tas viss tikai tāpēc, ka man ļoti, ļoti gribās būt dvēselei, nu- sabiedrības, bet viss, kas sanāk, ir tāda nervoza mīņāšanās pie durvīm!