tas post tikšanās tukšums un skumjas reizēm liek man domāt, ka nevajag braukt. Tikai ilgoties. Ilgas ir vieglāk pārstrādāt nekā tukšumu, pārvērst motivējošā spēkā.

Pirmo reizi dzīvē piedalījos vīna degustēšanā, ļoti patika un likās loģiskāk kā ierastā fona dzeršana sarunām. Tagad man vismaz ir atmiņas par to, kā garšoja vīns, ha, nevis tikai atmiņas par visām tām muļķībām, ko sarunāju.
Pirms tam gājām skriet, tas man ļoti atgādināja kucēna un lielā suņa izdarības, kur kucēns papildus vēl skraida uz priekšu un atpakaļ, kalnā augšā- lejā, kamēr lielais suns cienīgi rikšo savā tempā... Es biju tas kucēns...

Bija atbraukuši draudziņi no Tallinas, tā pat kā iepriekšējās reizes tas rezultējās briesmīgās paģirās, bet pirms tam es vēl cepu kanēļa bulciņas... Ziniet, tā recepte no "Dienas Ēdieniem" (?) bez rauga un olām nebija laba. Nē, tā drīzāk nebija precīza, jo 15min vietā maizītes cepās pāri par 40min un vēl nebija gatavas, kā arī- bija pārāk saldas.
Man, acīmredzami, patīk cept divos naktī!