Reizēm tomēr tā jauki, kad laikapstākļi vieno svešiniekus, re- šodien satuntulējusies savā ausainajā kapučjakā rikšoju nach študieren un pretīm man nāk puisis ar saldējumu, sasmaidījāmies abi par saviem izlēcieniem (viņam saldējums, man ausis) un tik labi palika. Saule spīdēja un drusku sala, bet pāri visam tā dumjā smaidīšana ( un nervoza Windguru vērošana- nu? nu? vai ziema jau galā? vēl cik dienas?)
Mans mīļotais gadalaiks šoreiz neaizrauj, neaizrauj un viss, neredzu, nemanu skaisto, tāpēc gaidu pavasari, dzelteno, zaļo un priecīgo.
Par dzelteno runājot, vakarā uz lievenīša milzīga šokolāde un narcises (mākslīgas, gan). It kā nojaušu no kā un nemaz nepriecājos, bet izeju ārpus šī fakta un tomēr, mīlīgi, ziniet!