Laikam jau tā ir, ka ja tu, mazais cilvēk, visu bērnību esi cīnījies par savu vietu, jo esi bijis jaunākais un dumjākais, tad pieaugušo dzīvē Tev nekādi neizdodas atcerēties, ka nu vairs cīnīties nevajag, tie vairs nav "lielie", kas sados Tev pa muti vārdiski, ja neizliksies par mazo dusmīgo, tie ir Tavi draugi, un pat ja reizēm Tu viņiem krīti uz nerviem, viņi Tevi mīl.
Tagad izlīdzini savu sakrunkoto pieri un pasmaidi, muļķīt!