interesanti un vienlaikus skarbi ir tas, ka liela daļa sabiedrības pret cilvēkiem ar palielinātu ķermeņa svaru izturas pasīvi agresīvi. Nav īsti pieņemts par to runāt, nedod dievs, nosodīt vai pamācīt (skaidrs, kas tu tāds esi, ka vari teikt kā man jādzīvo), bet liela daļa sabiedrība vēršas pret šādiem cilvēkiem savās izvēlēs, kaut vai kā potenciālie darba devēji vai draugi.
No vienas puses man liekas, ka attieksme,kas apzināti tiek tiražēta- "tukls/a un laimīga/s"- ir pilnīgi aplama no veselības viedokļa. Nu nedrīkst stāstīt, ka viss ok, tā turpini, kaut vai tāpēc, ka Tev ir ģimene, kura skums, ja pāragri aiziesi ar kādu no aptaukošanās izraisītajām slimībām.
No otras puses, runājot par aptaukošanos, tiek likts klāt arī vērtējums par cilvēku. Slikts, kaitīgs ir cilvēks,nevis viņa tuklums. Tā ir arī ar estētiskajiem standartiem, kur neglītais, nepatīkamais tiek saistīts ar iesaistīto personu kā tādu, gan fiziski, gan arī mentāli (jā, jā, prātu no ķermeņa nošķirt nevar). Mēs noraidām tuklumu, vienlaicīgi noraidot arī pašu cilvēku.

Pārdomas izraisīja Hanna_bēdz ievietotais raksts.