No rīta kā kārtīgam dzīvnieciņam, par spīti tam, ka lietus un vēš sitas logā, sparīgi minu uz darbu. Te pēkšņi, no stūra iznirst trīs skrienošie: vīrietis, suns1, suns2. Atkal jau savas labās audzināšanas iespaidā sabremzējos, jo zināms tas, ka tādi spalvaini skrējēji (suņi) mēdz mesties zem mana pustanciņa riepām. Uz šo darbību ne tik spalvainais skrējējs atbild ar iešķību smaidu un vārdiem, ka lai neuztraucos, suņi jau ir paēduši! Šis manī izsauca īstu susuriņa prieku! Cik gan maz man vajaga priekam, tādu spontānu un sirsnīgu rīcību, vārdus no svešinieku puses. Tam tomēr piemīt garša...