kad īsti vairs nav ko teikt, tad atliek tikai paust neizpratni par infrastruktūru reiz bijušajam riteņbraucēju celiņam pie Rozīšiem. Man atliek tikai paskatīties uz to kā tas viss tur tagad izrisināts un īgni nopūsties- bet ko man tagad darīt? Viena velna veikala dēļ viss tik slikti, tik slikti.

garšvielu dārziņš trīs augu apmērā zaļo un plaukst, pat kinza, kas sākotnēji mēģināja atdot galus, un resnais amarillis arī dūšīgi dzen lapas, uz balkona stāvēdams. Nav man īsti skaidrs, kur lai pērk visādus citronkokus, nu- jebkādus istabkokus, Depo vai!?
šorīt sāp galva, glāze bruta un maziņš eils laikam kopā neiet. Apbrīnojami, ko ar cilvēku nodara sakārtots dzīvoklis, pamostoties paģirās apģērbts un ar lēcām acīs, tu vismaz vairs nejūties kā sabiedrības padibene. No tā mēs mācīsimies, ka dzīvoklis jātīra biežāk.
nogurums un apātija, sevis šaustīšana un sajūta kā bērnībā, kad tiku atstāta pie vecvecākiem, izmisīgas ilgas pēc mājām, bet, bet... es taču esmu mājās. Tā nogurt var tikai no nāves.