Es guļu un guļu un guļu, un guļu, bet tik un tā jūtos kā nogurušākais rausītis pasaulē

liekas, ka tiklīdz es palaižu vaļā mūžīgo saņemšanos un "nav taču nemaz tik slikti", kļūst vēl sliktāk. Keeping up the appearances ir gandrīz vienīgā motivācija, kāpēc kaut ko darīt, kaut kur iet, censties. Jo tad, kad visi mūrīši nojaukti, tilti nolaisti- ir šis: nolaistas ķepas bun what's the fucking point. Liekas, ka pasakot, ka ir slikti, es saprotu, cik tieši slikti ir un tad liekas, ka no šī jau nekad nebūs iespēja tikt ārā. Liku sevi un bēdu zem akmeņa un paliku guļam. that's how I roll.