< back | January 3rd, 2020 | forward >
vakardienas [userpic]

January 3rd, 2020 (01:45 pm)

pagājis mēnesis, kopš braucu ar fixīti, šodien piefiksēju, ka, ejot ārā no mājas, vairs nav adrenalīna- tb, vairs nav satraukums un bailes par braukšanu, ir gan kaut kādas vietas, kurās braucot augšā vai lejā, joprojām ir nemiers, jo nezinu, vai savākšos, bet esmu pie tā rūpīgi strādājusi, dzenājot sevi pa vietām, no kurām ir bijis bail.
Es gan joprojām domāju, ka negaidītas lietas, kas parādīsies manā priekšā, tiks nošķūrētas, jo nav automātiskās muskuļu reakcijas, ir tikai tukšums galvā un trīs sekundes ar "Bet ko man tagad darīt?!", kas parasti ir tieši tik garas, lai iebrauktu tajā, kas izniris priekšā.

citās ziņās- es jūtos grandiozi nožēlojami. Šīs ir pirmās dienas, kad eju cilvēkos tā īsti, un to ir ļoti grūti izturēt. gribās dzīvot tumšā alā un nenākt ārā nekad, nekad. ļoti daudz raudu aiz bezspēcības sajūtas. Kā ir tagad- nav labi, bet vispār nav sajūtas, ka manā varā ir kaut ko mainīt. Es neatceros, ka būtu kādreiz juties tik bezpalīdzīgs un padevies. Gan jau esmu.

Es gribu sākt no jauna. Bet tikai ar garantiju, ka būs labāk kā ir, jo es esmu zaķpastaļa.

< back | January 3rd, 2020 | forward >