rage against the everything

es esmu izbesījies, cik citi relaksēti attiecas pret lietām. Mums rīt, bļe, jānodod liels darbs, kam man ir jāiet pāri, bet es pat saturu nevaru salikt, jo cilvēki liek, pārliek un nesūta tekstus. Es zinu, ka visi ir aizņemti un pārņemti, bet es būšu tas, kas pēdējā brīdī kārsies augšā.Es arī negribu stresot pēdējās sekundēs un mēģināt iespiest vairāku stundu darbu starp piektdienas 16.59 un 17.00. Varētu darīt citas lietas kamēr jāgaida, bet nevar gan, jo jābesās par šo un jāuztraucas kā es paspēšu. Jo ja es nepaspēšu, tad ardievu brīvdienas. Un nē, fucking, nē, brīvdienās es gribu nedomāt.
Un kā jau tādos brīžos notiek, ir piezadzies pavasara nogurums, kur tu vnk nakts vidū pamosties ar seju klaviatūrā, un neatceres, kas, kur kad. Ok, varbūt tas ir klimakss, jo mani krata un karsē arī procesā.