Vasarā biju mācibu braucienā, kurā iepazinos ar brīnišķīgiem cilvēkiem, tai skaitā pāri, kas organizē šīs mācības. Abi ļoti ļoti lieliski un svīt. Šodien uzzināju, ka vīram augustā konstatēta leikēmija and he is not handling it too well (kas loģiski) un šodien nokļuvis intensīvās aprūpes palātā. Tieši pirms nedēļas viņš man FB uzrakstīja, it kā neznozīmīgas muļķības (viņš ik pa laikam uzraksta, un es nezinu kā es par to jūtos), bet kaut kā tā saruna trīs teikumos nonāca pie aprautām beigām, par kurām es nejutos labi. Tagad es saprotu, ka viņš vienkārši gribēja kaut kādu sarunu, kaut kādu uzmanību, kas novēŗš domas, bet manas atbildes droši vien nebija ļoti welcoming. Es nebiju rupja, bet es arī nebiju warm and sweet. Šobrīd šis mani grauž.

Ienāca prātā, ka man tik ļoti nemeiko sensu, ka cilvēki varētu ar mani gribēt runāties un pavadīt laiku tāpēc, ka esmu interesanta vai gudra (es šo rakstot krindžoju), ka es automātiski pieņemu, ka tas ir kaut kas seksuāls. Šo es te atstāšu sev.