Es diezgan ļoti mīlu Liepāju. Visas tās krāšņas un nu jau apdrupušās mājas, Karosta un, un nemitīgie veloceliņi! Šodien atgriezāmies no veloceļojuma (ap 400km un tad vēl tie, kas jūsmīgi pa Liepāju salasīti). Visu ceļu vējš faktiski no muguras- tā, ka var necenšoties kalnā augšā braukt ar 35km/h. Un nekāda lietus. Vien šodien drusku. Jūtos tik ļoti atslēgusies no dzīves. Not a single worry. Iekšējais dialogs ir gandrīz apklusis. Tādos ceļojumos sanāk vienkārši būt TAGAD. Tas tagad gan nav nekāds intelektuāli attīstīts vai, nedod dies, garīgs, tāds drīzāk truls un raupjš, bet god knows we love that silence in our head.
Tagad dzeru rõzvīnu un cenšos iekārpīties atpakaļ ikdienā. 1st world why U so hard on me